Intervija ar CSDD Liepājas klientu apkalpošanas centra vadītāja vietnieku Arni Jeksti.

– Kā vērtējat elektroskrejriteni kā pārvietošanās līdzekli?

– Kā mikromobilitātes pārvietošanās līdzeklis pilsētā elektroskrejritenis ir atbalstāms. Ja cilvēks var veikt samērīgus attālumus, neizmantojot automašīnu, tas ir labi.

Arī no tīrākas vides viedokļa šāda pārvietošanās ir laba, jo atslogo pilsētu no mehāniskiem transportlīdzekļiem.

– Bet nesaskaņas ar citiem satiksmes dalībniekiem ir pārāk bieži.

– Saprātīgs cilvēks tomēr ir tolerants un kulturāls komunikācijā, viņš respektēs gan gājējus, gan autovadītājus, dalot ceļu ar citiem satiksmes dalībniekus.

– Aktīvākie elektroskrejriteņu lietotāji ir jaunāki cilvēki. Un arī lielākie cietēji.

Jā, šis ir samērā jauns pārvietošanās līdzeklis. Un visu jauno visātrāk apgūst jaunieši, kuru personība nav līdz galam nobriedusi.

Jaunietis uzreiz grib izmantot visas skrejriteņa tehniskās iespējas – baudīt ātrumu, izjust adrenalīnu, sabremzēt sānslīdē, kaucināt riepas… Tas rada bīstamas situācijas, un šāda braukšana nebūtu atbalstāma.

– Ko tad vajadzētu darīt?

Ja mēs ejam tehniski kaut kādās detaļās, ir mēģinājumi kaut ko noregulēt gan definējot, kas ir šis transportlīdzeklis Ceļu satiksmes likumā, gan ieviešot vecumu, no kāda to var vadīt.

Jānoskaidro, kurā vecumā jaunietim jābūt apliecinājumam par noteikumu zināšanu – velosipēda apliecībai vai mopēda apliecībai.

No 18 gadiem cilvēks atbild par sevi pats, jo, piemēram, gājējiem taču mēs neprasām gājēju apliecības. Arī velosipēda vadītājiem apliecības šobrīd neprasām.

– Bet varbūt vajadzētu?

– Pirms kāda laika atteicāmies no šīs prasības. Kaut kādā ziņā sanāk, ka no satiksmes drošības viedokļa esam atkāpušies pussolīti atpakaļ.

Bet strauji attīstās veloinfrastruktūra, velonomas, pieaugušiem cilvēkiem ir atļauts braukt ar velosipēdu, kaut arī viņi nekādā veidā nav apliecinājuši savas zināšanas ceļu satiksmē. Jo vēl, piemēram, – ko darīt ar tūristiem, kas ceļo ar velosipēdiem? Citās valstīs Eiropā prasības pēc veloapliecības nav.

– Bet atgriezīsimies pie skrejriteņiem. Ir daudz aspektu, par kuriem diskutēt, un ir pietiekami daudz iemeslu, lai padarītu noteikumus stingrākus.

– Jā, nākamais solis, protams, ko mediķi iesaka no drošības viedokļa, ir, ka būtu jāizmanto aizsarglīdzekļi – ķiveres. Zviedrijā jau aizliedz braukt pa ietvēm. Bet jāsaprot, ka tad ir jābūt ļoti labai infrastruktūrai, Skandināvijā tāda ir. Pa atsevišķiem veloceliņiem tad satiksmes telpu var dalīt velosipēdisti un elektroskrejriteņu vadītāji.

Gājēji savā satiksmes telpā skrejriteņus negrib, jo bīstamība ir augsta, arī autovadītāji šo braucamrīku savā satiksmes telpā negrib. Jautājums: kurā satiksmes telpā tad ielikt elektroskrejriteni?

Uz ietves, protams, karalis ir gājējs, bet pārvietoties grib visi. Ja to darīs uzmanīgi, netraucējot un toleranti, konfliktu nebūs.

– Kādus drošības riskus jūs vēl redzat?

– Elektroskrejriteni var ērti nomāt, paņemt ielas malā un braukt diemžēl arī alkohola reibumā. Tas ir stāvoklis, kad vadītājs pār sevi valda sliktāk, ir augsts negadījuma risks.

Vēl būtiski, ka ar skrejriteni nedrīkst braukt vairāk par vienu cilvēku. Divatā braucot, tiek traucēts līdzsvars un arī pieaug nelaimes iespējamība.

– Kā jūs rezumētu mūsu sarunu?

– Ir arī daudz labu piemēru, kad šos transportlīdzekļus izmanto saprātīgi – viegli un ātri pārvietojoties, izvēloties pareizo satiksmes telpu, kur to darīt, netraucējot citiem.

Ir daudz runāts ar elektroskrejriteņu izīrētājiem – ir iezīmētas gan zonas, kur var pārvietoties, gan vietas, kur ierobežots pārvietošanās tehniskais ātrums. Tiesa, teorētiski iznomātāji šos braucamos piedāvā tikai pieaugušajiem, taču praktiski ar tiem brauc arī nepilngadīgie.

Ir bijušas diskusijas, ka varētu ieviest apdrošināšanu. Piemēram, to ieviest juridiskām personām, kas nodarbojas ar elektroskrejriteņu izīrēšanu, proti, ja klients iekļūst negadījumā, ieslēdzas apdrošināšana un iznomātājam nākamajā reizē šis pakalpojums būs dārgāks. Protams, iznomātājs ir ieinteresēts, lai klientu ir vairāk, nevis otrādi.

Bet, piemēram, Rīgas pašvaldība ir iesākusi diskusiju par to, ka līdzīgi kā ar velorikšām, pašvaldībām vajadzētu ļaut stingrāk noteikt, kur drīkst un kur nedrīkst pārvietoties ar elektroskrejriteni. Varbūt noteikt kādas īpašas zonas vai aizliegumus zināmos laikos, kad pulcējas daudz cilvēku. Te gan atkal būs vajadzīga uzraudzība – pašvaldības policijas vai valsts policijas.