Sākas velosezona un ielās parādās aizvien vairāk
velobraucēju. Pārvietojoties, piemēram, pa Zirņu ielu, velobraucējiem jāizmanto
izbūvētais veloceliņš. Saprotu, ka neērtības rada tas, ka šķērsojamajās ielās
ir barjeras, nav iespējams braukt taisni, ir jāsamazina ātrums, tāpat,
šķērsojot ielu jāatceras, ka no šīs ielas izbraucošai automašīnai ir
priekšroka, tai jādod ceļš. Automašīnām velobraucējiem jādod ceļš tajos
gadījumos, kad tās nogriežas no Zirņu ielas, šķērsojot veloceliņu.

Taču, ja paralēli ielai ir izbūvēts veloceliņš,
velosipēdistiem ir jābrauc pa šo veloceliņu, pa brauktuvi šādos gadījumos
velosipēdistiem pārvietoties nav atļauts. Pa ielas braucamo daļu velosipēdisti
drīkst pārvietoties tikai tad, ja blakus nav izbūvēts speciāls veloceliņš.

Šis ir jautājums, kas velobraucējiem būtu jāņem vērā.
Pagājušajā sezonā bijuši konflikti starp autoskolu instruktoriem un
velobraucējiem. Tie velobraucēji, kas nodarbojas ar sportisko braukšanu, kam ir
šosejas velosipēdi ar ļoti šaurām riepām un augstu spiedienu tajās, tā īsti
nevar izmantot veloceliņu, piemēram, Zirņu ielā tādēļ, ka šķērsielu šķērsošana
bojā velosipēdu – apmales triecienu šādas riepas var neizturēt.

Taču noteikumi ir vieni. Tādēļ varbūt sportiskajai
braukšanai izvēlēties citu ceļu un maršrutu, kur nav nodalīts veloceliņš? Satiksmes
noteikumi tikai sacensībām paredz atkāpes – nav jābrauc vienā rindā un
tamlīdzīgi. Ikdienā ceļu satiksmē ir jāizmanto izbūvētie veloceliņi. Veloceliņu
nodalīšana no gājēju zonas un mehāniskajiem transportlīdzekļiem paredzētās
zonas tikai veicina satiksmes drošību.

Turklāt Liepājā pēdējo gadu laikā izbūvēts ļoti daudz
veloceliņu. Tas ir liels pluss – beidzot velobraucējiem ir, kur pārvietoties.
Domāju, tieši izbūvētā veloceliņu tīkla dēļ aizvien vairāk liepājnieku ne tikai
brīvdienās, atpūšoties, izmanto velosipēdus, bet izvēlas ar velosipēdiem braukt
arī uz darbu un kārtot citus jautājumus.  

Turpinot veloceliņu izbūvi, manuprāt, velobraucēju skaits
vēl palielināsies. Ja sākumā, pirms vairākiem gadiem, bija smīns par vienu
veloceliņu Jaunajā ostmalā, kas sākās pie Tramvaja tilta un beidzās pie Jaunā
tilta, tad šobrīd, paskatoties veloceliņu karti Liepājā, redzams, ka celiņi jau
savijušies tīklā, līdz ar to ir iespējas izvēlēties dažādus maršrutus.

Sākoties velosezonai, jāpiemin arī tas, ka velosipēdisti
vietās, kur nav veloceliņš, bet ir ietve, drīkst pārvietoties pa ietvi, taču
viņiem jāatceras, ka uz ietves priekšroka ir gājējiem. Jau bijušas konfliktsituācijas,
satraukušās ir gan māmiņas ar bērnu ratiņiem, gan gājēji, jo daļa velobraucēju
pa ietvēm vienkārši triecas, nerēķinās ar gājējiem, pat zvana divriteņa
zvaniņus un dzen gājējus nost.  

Tāpat jāatceras, ka ar velosipēdu, braucot pa ielas braucamo
daļu, ja nav izbūvēts veloceliņš un velosipēdists negrib izmantot ietvi,
jāpārvietojas vienā rindā un pēc iespējas tuvu brauktuves labajai malai. Nevar
braukt pa diviem trim velosipēdistiem blakus, tādējādi radot sastrēgumus,
liekot autovadītājiem, veicot apdzīšanas manevru, iebraukt pretējā braukšanas
joslā.

Savukārt, braucot ārpus apdzīvotām vietām, kur ātrumi lielāki,
vēlētos aicināt autovadītājus, apbraucot velosipēdistu, izvēlēties drošāku
intervālu. Tie, kuri kādreiz braukuši ar velosipēdu, noteikti zina, cik
nepatīkami, ja tuvu blakus nobrauc automašīna, sevišķi – lielgabarīta transportlīdzeklis.

Ceļu satiksmes noteikumi nav mainījušies. Ir nodalītas
regulējamas gājēju pārejas un neregulējamas gājēju pārejas. Šķērsot brauktuvi,
nenokāpjot no velosipēda, riteņbraucēji drīkst tikai pa regulējamām gājēju
pārejām, proti, vietās, kur uzstādīti luksofori. Vien jāatceras, ka braukt
drīkst gājēja ātrumā. Savukārt, šķērsojot ielu pa neregulējamu gājēju pāreju,
velosipēdistam no braucamā jānokāpj, jāpārliecinās par drošību, tāpat kā
ikvienam gājējam. Pa neregulējām gājēju pārejām braukt, nenokāpjot no velosipēda,
nedrīkst!

Tas velobraucējiem būtu jāņem vērā, jo viņi pārvietojas
daudz ātrāk un tādējādi apdraud gan paši sevi, gan rada satiksmes negadījumu
risku. Sadursmē ”uzvarētājs” viennozīmīgi būs automašīnas vadītājs, kaut par
sekām, kādas var būt, pat domāt negribas…

Smagākais, kas satiksmes negadījumā var būt, ir bojā
gājušais. Nav tā, ka satiksmes negadījumos iet bojā tikai transportlīdzekļu
vadītāji. Velobraucēji, ja viņi ir legāli velobraucēji, kuriem ir velosipēda vai
cita transportlīdzekļa vadīšanas apliecība, arī ar velosipēdu demonstrē savas
prasmes un iemaņas iekļauties satiksmes plūsmā, jo, ikdienā braucot ar
automašīnu, zina, ko autovadītājam nozīmē velobraucējs. Pārsēžoties uz
velosipēdu, šie vadītāji uz satiksmi raugās no autovadītāja redzes punkta,
pārvietojas atbilstoši noteikumiem.

Visgrūtāk noteikti no satiksmes noteikumu  viedokļa sasniedzami ir gājēji, jo, lai kļūtu
par gājēju, savas zināšanas satiksmes noteikumos nav jādemonstrē. Nav jākārto
eksāmens, lai iegūtu gājēja apliecību, līdz ar ko gājēji rīkojas katrs pēc
savas izpratnes.

Ar jaunākajiem satiksmes dalībniekiem satiksmes noteikumi
tiek pārrunāti skolā. Ļoti pozitīvi vērtēju aizsākto diskusiju par to, ka
4.klašu skolniekiem obligāti būtu jāiegūst velosipēda vadītāja apliecība. Tas
nozīmētu, ka nākotnē neviens nepabeigs skolu, vismaz velosipēda vadītāja
zināšanu līmenī neapguvis ceļu satiksmes noteikumus. Protams, ja šī iecere tiks
īstenota, rezultāti satiksmē gan būs jūtami tikai pēc gadiem divdesmit.

Velosipēdistiem, zinot veloceliņu tīklu pilsētā, būtu
jāizvērtē maršruts. Kāpēc traukties pa Raiņa ielu, konfliktējot ar
autobraucējiem un gājējiem, ja paralēli iet Aldaru iela, kurā ir izbūvēta
velosipēdistiem piemērota infrastruktūra? Ar velosipēdu taču pārsimts metri nav
tik liels attālums, lai nevarētu tos ziedot gludākai un ērtākai braukšanai.

Man novēlējums: visiem satiksmes dalībniekiem sadalīt
satiksmes telpu draudzīgi. Un atcerēties ne tikai ievērot satiksmes noteikumus,
bet arī būt redzamiem. Braucot vakaros, krēslā, noteikti izmantot atstarojošus
elementus. Tas nāks par labu tikai un vienīgi pašu drošībai.