Uz skolu tiek nesti vēl pēdējie, salnu nenokostie, ziedi. Tie skolotājam – palīgam, vagaram, nīstajam un tik ļoti mīļajam. Skolēni pārņem vadību skolā – viņi ieņem skolotāja vietu klasēs un iejūtas pedagogu ādā. Citur vēl tiek organizēti koncerti, svētku galds un pasēdēšanas. Tas tādēļ, lai skolotājs atpūstos, lai pakavētos mirklī. Tie ir svētki. Vienkārši – tāpat.

Skolotāju dienu ir spēcīga tradīcija, kas ir saglabājusies.

Tiesa, šogad, kā nekad agrāk, ir bijušas diskusijas par to, vai organizēt skolotāju svētkus. Ir taču krīze! Un citi, tie atlaistie pedagogi, varētu teikt – “dzīres mēra laikā”. Bet patiesībā skolotājiem, kā arī citiem arodiem, šie svētki ir vajadzīgi vēl vairāk, kā jebkad! Cilvēki grib pasūtīt uz elli visas negācijas, raizes, rūpes un problēmas!

Varam jau sevi nepārtraukti šaustīt un sadomazohisma agonijā gāgināt, ka ir slikti – kādi svētki?! Bet varam arī būt kopā ar kolēģiem, varam ļaut, lai mums uzdāvina ziedus un pasaka vienkāršu PALDIES. Varam ļaut skolēniem izpausties un varam apsēsties pie kliņģera. Tas neko ekonomikā nemainīs, bet skolotāju motivācijā gan. Mēs varam skolotājus dzīt un teikt – krīze, krīze – nekādu svētku, bet no kurienes tad tam pedagogam, lai rodas motivācija strādāt? No mazās algas? Nepārtrauktām reformām un pārslodzes?

Skolotāju diena ir skaisti aroda svētki. Tie nemaksā daudz, bet tos mēdz atcerēties vismaz gadu – līdz nākamajam oktobrim. Tie ir Paldies svētki. Un vismaz vienu reizi gadā ļauj skolotājam saprast, ka viņš ir novērtēts par to, kas viņš ir un par to, ko viņš dara. Kaut arī citiem būtu tādu svētku – policistiem, ārstiem, sētniekiem un visiem tiem, kas rūpējas, lai mēs varētu dzīvot sakoptā, drošā, varenā – mūsu Latvijā!

Atis Egliņš-Eglītis