Teikšu godīgi, – man ir grūti izprast, vai cilvēkiem patīk vai nepatīk. Tas ir tik ļoti dažādi. Katrā ziņā kaut kādām pārmaiņām ir jābūt, – lai neietu rutīnā. Jo solisti atkārtojas, arī skaņdarbi ir tie paši. Jaunie pirmatskaņojumi, laikmetīgie klavierkoncerti ne visiem iet pie sirds, citi atkal tieši grib jauno. Tā ir ļoti neskaidra lieta.

Pagājušā gadā zvaigžņu festivāls bija ietilpināts īsākā laika periodā, ne mēneša garumā, bet šogad pamēģinām atkal ko citu. Tas ir eksperiments, festivāla nākotnes meklējumi.

Uzskatu, ka festivālam ir jādzīvo. 25 gadi – tas ir ļoti nopietns skaitlis. Atskatoties tā vēsturē, mums ir ar ko lepoties.

Negribu teikt, ka kādā brīdī meklējumos ir pieļauta kļūda. Mūsu pastāvīgie apmeklētāji, kas nāca uz koncertiem, bija 300 līdz 350 cilvēku. Bet šeit, “Lielajā dzintarā”, zālē ir paredzētas vietas tūkstoš cilvēkiem. Iedzīvotāju skaits, cik man zināms, Liepājā turpina kristies. Pazūd tie cilvēki, kas nevis nāk uz koncertu, bet potenciālie nācēji. Tas ir ļoti skumji. Tur būtu jādomā, kā šos cilvēkus piesaistīt atpakaļ, lai te kultūras dzīve kūsātu un virmotu. Jo mēs jau strādājam principā iedzīvotājiem. Iedzīvotāju viedoklis par to, ko viņi grib dzirdēt, mums ir svarīgs.

Jā, kaut kādā ziņā, kopš ir šī zāle “Lielajā dzintarā”, savas grūtības ir parādījušās. Blakus ir vēl viens koncertmenedžments, kam arī ir sevi jāattaisno, jānodrošina ar koncertiem.

Ļoti bieži ir tā, – ja atbrauc kaut kāds viesu kolektīvs, skaidrs, ka liepājnieks gribēs dzirdēt to, jo Liepājas Simfoniskais orķestris te dzīvo, un es uz viņiem aiziešu jebkurā citā laikā.

Tas tā tiešām ir, līdz ar to par savu klausītāju mums ir ļoti jācīnās. Ja man šonedēļ ir jāizlemj – aiziet uz Liepājas Simfonisko orķestri vai uz “Sinfonietta Rīga”, kas laiku pa laikam pie mums atbrauc, tad, protams, kāpēc neaiziet uz viņiem. Tas ir ļoti pazīstams orķestris, “Grammy balvas” ieguvējs. Līdz ar to Liepājas Simfoniskais orķestris kaut kādā ziņā zaudē no skatītājiem. Bet mūziķiem ir svarīgi, – jo pilnāka zāle, jo ir lielāka iedvesma. Viņi jau tāpat spēlē ar maksimālo atdevi, bet, ja ierauga pilnu zāli, lielo atsaucību, tas iedod pievienoto vērtību. Un tev gribas vēl labāk spēlēt.

Es nenoliedzu, kā kaut kādā brīdī festivāls varētu atgriezties iepriekšējā formātā. Es pieļauju iespēju, ka tā varētu notikt. Bet, kā redzams, arī šādā formātā mums ir iespēja piesaistīt brīnišķīgus māksliniekus. Nav noslēpums, ka festivāla finansiālais jautājums ir sarežģīts. Mēs nevaram aizrunāt māksliniekus vairākus gadus uz priekšu. Bet, piemēram, Čaikovska konkursa laureātiem koncertu kalendārs ir saplānots četrus gadus uz priekšu. Kā es viņu var uzaicināt nākamgad uz festivālu? Nevaru, mums nav tādu pilnvaru. Mums budžets ir tikai gadu uz priekšu, turklāt tāds kāds ir, un ar to mums ir jārēķinās. 

Atvars Lakstīgala, Liepājas Simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs