Šonedēļ algotu darbu ir sākuši tie skolēni, kas izvēlējušies vasaru pavadīt strādājot. Bērni ir ļoti atsaucīgi, būtu gatavi strādāt visu laiku, bez atpūtas pauzēm, bet nu tā gan nevar, – vairumam šī viņiem ir vispār pirmā darbavieta mūžā. Pirmajā dienā iepazināmies, parādīju skolu, viņi noklausījās darba drošības aizsardzības instruktāžu. Nākamajā dienā jau liku pie darba – viņi nesa galdus, solus, mazgāja, tīrīja utt. Nekādus iebildumus pret dotajiem uzdevumiem nedzirdēju. Viens no viņiem sacīja – kas jādara, jādara! Šī pieeja mani ļoti iepriecināja. Attieksme bērniem ir pareizā, līdz ar to nekādu problēmu mums nav, saprotamies. Un viņi man uzticas, zina, ka došu tādus uzdevumus, ko viņi varēs paveikt.

Jau trešo gadu man ir iedoti šādi palīgi, un esmu sapratusi, kā ar viņiem ir jāstrādā, ko viņi var un ko nevar. Nedodu neko tādu, kas raisītu nepatiku. Vienu gadu lūdzu ravēt, pieteicās tikai divas meitenes. Vairāk neesmu devusi dārza darbus. Kāpēc bērnus mocīt? Uzskatu, ka nav vajadzīgs raisīt nepatiku pret darbu, kas pēcāk var atsaukties nākotnē. Šī ir pirmā dzīves pieredze, to arī jācenšas darīt pēc iespējas pozitīvāku.

Darāmos darbus izplānoju vairākas dienas uz priekšu. Tajos korekcijas gan dažkārt ievieš laikapstākļi. Ja līst lietus, tad, protams, ārā neko padarīt nevaram. Strādājam skolas iekštelpās. Vēl daru tā – ja viendien nēsāti galdi, krēsli, darīts fiziski smagāks darbs, tad otrajā dienā atslodzei dodu ko mierīgāku.

Manuprāt, šī iespēja – strādāt algotu darbu vasarā – ir atbalstāma. Līdz šim man nav bijusi sliktas skolēnu grupas. Bērni saprot, kālab viņi te nāk un strādā. Pirmkārt, jau tas ir naudiņas dēļ. Saprotu, ka tā ir lielākā motivācija. Bet tad, ja viņi atnāk, tiek sastapti jauni draugi, ar kuriem kontakti tiek uzturēti arī pēc tam, kad noteiktais darba periods ir pagājis. Pagājušā gadā, kad man meitenes beidza darbu, atļāvu uztaisīt tādu kā atvadu tusiņu. Visas bija ļoti sadraudzējušās. Ja pirmajā dienā bērni atnāk sabijušies, nezinot, kā un kas būs, tad drīz vien viņi atrod kopīgu valodu.

Piesakoties darbam vasarā, bērns apgūst dažādas prasmes. Piemēram kaut vai to, ka iemācās, ko nozīmē pienākums un atbildība. Mācīties skolā ir viens, bet strādāt algotu darbu – pavisam kas cits. Un nauda, ko viņš pēcāk saņem, patiesībā ir liels stimuls. Turklāt paša nopelnītajam ir pavisam cits svars. Manuprāt, šajā reizē arī bērniem nāk galvā domas par to, ka – es šādu smagu, fizisku, maz apmaksātu darbu nemaz negribu darīt, tāpēc labāk mācīšos. Arī pati bērnus uz to mudinu. Vienmēr esmu teikusi, ka kārtīgs amats ir mūža maize. Zēniem saku: nevajag kautrēties būt par galdnieku, elektriķi vai sanitāro tehniķi, jo tā ir mūža maize. Šādi meistari būs vienmēr vajadzīgi. Tas ir kārtīgs amats un darbs.

Baiba Ivanova,
Liepājas Centra sākumskolas saimniecības vadītāja