Šis vispār ir gan izteikts skumju, gan prieka laiks. Vientulība pastāv arī svētkos. Ir tumšs un drēgns laiks, depresīvs noskaņojums. Tiem, kas ir vieni, ir daudz skumju. Varbūt arī materiālā labklājība vai veselība nav tik laba.

Vientulība jau nav nekas ļoti slikts. Kādu reizi ir jābūt arī vienam un vientulībā, bet tā nevajadzētu būt ilgstoši.

Parasti šo izjūtu rada atšķirtība no draugiem, radiem, bērniem, mazbērniem.

Cilvēkam nav paredzēts būt vienam, tāpēc, ja tā notiek, tas ir grūts periods dzīvē.

Vientulībai nav vecuma ierobežojuma. Vientuļš var būt arī bērniņš aprūpes namā vai jauns cilvēks, kurš varbūt šobrīd nav tik labā psihoemocionālā stāvoklī, un vientuļš var būt vecāka gadagājuma cilvēks, kura partneris ir nomiris vai aizgājis, kura bērni ir prom. Daudziem ģimenes ir ārzemēs.

Tāpat ar to saskarties var arī cilvēki, kuri pavada laiku kopā ar ģimeni, sabiedrībā. Tas ir atkarīgs no dvēseles stāvokļa, no tā, kur cilvēks atrodas mentāli.

Ja cilvēks sajūtas vientuļš, viņam vajadzētu šo vientulību pieņemt. Tas nozīmē – atrast veidu, kā sadzīvot ar sevi, kā pašam būt laimīgam, apmierinātam ar savu dzīvi.

Var veikt kaut kādas darbības mājās, piemēram, uzlabot apkārtējo vidi, māju padarīt gaišāku, iedegt svecītes.

Nevajadzētu sevi šaustīt par visādām lietām, jo tas vientulības izjūtu tikai palielinās.

Jāmeklē radu, draugu, kaimiņu atbalsts. Jācenšas pašam iet uz saviesīgiem pasākumiem, uz kādu koncertu. Ļoti daudzi pasākumi ir bezmaksas, piemēram, eglītes atklāšana, Jaungada sagaidīšana.

Nevajadzētu sēdēt un gaidīt, ka kāds izvilks ārā, bet pašam aiziet ciemos, sameklēt kādus senus, tuvus draugus, paziņas. Uzdrošināties teikt: “Zini, man nav labi, es gribu aiziet ciemos.”

Zinu, ka ir ļoti grūti sevi pārvarēt un uzņemties iniciatīvu. Dažam tas pat ir neiespējami, jo vieglāk ir dot, nevis lūgt. Varbūt tas ir ieteikums apkārtējiem –

vairāk paši piezvanām saviem mīļajiem, pajautājam, kā viņiem klājas, kā viņi jūtas, un kliedējam šo vientulību.

Tāpat arī ar kaimiņu tantēm un onkuļiem. Ja zinām, ka kāds blakus ir viens, tad varam apjautāties, vai nevajag palīdzību.

Ja jau ir iestājušās kaut kādas skumjas vai depresija, tad ir krīzes telefoni, uz kuriem var zvanīt. Ja ir ļoti slikti vai vientuļi, tur var parunāties.

Svētku laikā vientuļš cilvēks sajūtas vēl vientuļāks, jo ir šī dualitāte.

Ārā ir krāšņs spožums, bet iekšā – tukšums un skumjas. Un cilvēks ar to nav mierā, rodas nomāktība. Jo īpaši, ja redz, ka visur apkārt notiek ballītes, bet viņš viens pats sēž mājās.

Šobrīd ļoti izteikti var redzēt, ka tiek vākti ziedojumi vientuļiem cilvēkiem. Mēs esam pieraduši ziedot un palīdzēt svētkos, bet mēs to varam darīt arī ikdienā.

Varam par šiem cilvēkiem parūpēties regulāri – piezvanīt, aiziet ciemos un apjautāties, kā viņi jūtas un vai nevajag palīdzēt.

Baiba Pavlovska, klīniskā un veselības psiholoģe

Uzziņai:

Kur zvanīt, ja nepieciešams atbalsts?

• 116123 – psihoemocionālā atbalsta sniegšanai pieaugušajiem, kā arī pierakstam pie sertificēta psihologa.
• 116111 – ja krīzes situācijā nonācis bērns vai pusaudzis.
• 116006 – noziegumā cietušām personām.

Avots: Nacionālais veselības dienests

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.