Bija laiks, kad skolas rūpējās par saviem reitingiem, un, nedod Dievs, gadījās kādas nekārtības vai ārkārtējas situācijas, tad kritīsies prestižs, bet, manuprāt, prestižs skolai var tieši izaugt, ja tā brīdī, kad radusies šāda situācija, par to runā un meklē risinājumus

Pirms aizgāju uz Saeimu, piedzīvoju dramatisku situāciju skolā – audzēkņi bija sarīkojuši nelegālus boksa mačus, tas aizgāja arī publiskā telpā.

Es uzreiz informēju vecākus, sasaucu visus 9.–12. klašu skolēnus, ar viņiem atklāti izrunājos.

Jautāju, uz ko mēs ejam? Vai mēs gribam savu skolu pazemot?

Ja gribam, tad viss skaidrs, mēs nerisinām šo situāciju. Tas nostrādāja, pie manis nāca skolēnu parlamenta pārstāvji un citi vidusskolēni, jautāja, kā var palīdzēt, kas būtu jādara.

Es kā direktors vienmēr teicu: “Es ar jums spēlēju ar atklātām kārtīm. Ja mums ir ziepes, tad tā arī saku – mums ir ziepes. Vecāki, nāciet palīgā, risināsim kopā!” Un šeit jābūt tādai savstarpējai uzticībai starp vecākiem, skolotājiem un vadību.

Piekrītu, ka sabiedrība šo atklātību uztver dažādi. Ja es būtu vecāks, es to uztvertu pozitīvi – skolā ir problēmas, bet skola tās risina, un tas ir ļoti labi, ka risina.

Tas, kas notiek sociālajos tīklos, savā ziņā raksturo mūsu sabiedrību, arī atklāj, ka

sabiedrība nav gatava kaut kādai iesaistei, bet ir tendēta uz negāciju. Man dažkārt šķiet, ka mūsu sabiedrība ir diezgan iedomīga.

Es gan nezinu, kāda situācija bija Liepājas 8. vidusskolā, neesmu padziļināti to pētījis, līdz ar to nevaru detalizēti analizēt. Bet, ja vardarbība pret klasesbiedru turpinās nedēļu, divas, bet te ir mēnesis un pat vairāk, jau sen vajadzēja vērsties pašvaldībā, ja pašu spēkiem netiek galā, sakot, ka mums ir SOS situācija.

Gribētos saprast, vai tā bērniņa, kas darīja pāri otram, vecāki bija uz sadarbību vērsti, vai tie bija vecāki, ko es saucu par tādiem, kas pārmērīgi mīl savu atvasi un neredz, ko tā dara ārpus mājas.

Ja gadās šādi vecāki, tad ar viņiem jāstrādā arī citām institūcijām, un tas ir obligāti, jo jāsaprot, ka, lai cik jūsu bērns jums ir mīļš un foršs, viņš apdraud cita veselību, un to nedrīkst pieļaut.

Es vienmēr esmu bijis par atklātību un uzskatu, ka

par problēmām ir jārunā, un jo vairāk runāsim, jo varbūt tiešām arī atradīsim to zelta vidusceļu, kas būtu vislabākais risinājums visām pusēm.

Ja kāds savu dvēseles kliedzienu pauž sociālajos tīklos, vēstot par situāciju, kam neredz risinājumu, manuprāt, mums visiem būtu jāsadodas rokās un jādomā, kā to risināt, nevis kāds jānosoda.

Česlavs Batņa, Saeimas deputāts, bijušais Ādažu vidusskolas direktors

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.