Pārnesot mājās eglīti, rodas jautājums, kā to saglabāt pēc iespējas ilgāk, – lai tai tik ātri nenobirtu skujas. Vadoties pēc savas pieredzes, nogrieztās vai nocirstās eglītes bez saknes vislabāk iestiprināt “kājā”, kurai apakšā ir trauks ar ūdeni. To noteikti regulāri vajag pārbaudīt – katru dienu, jo kociņš diezgan daudz dzer, un telpās kurina, kas papildus veicina ūdens iztvaikošanu. Manuprāt, nekādas ķīmijas ūdenim likt klāt nevajag. Arī bez tā eglīte stāvēs vairāk nekā divas nedēļas, izturēs no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai. Taču, ja gribas, var mēģināt likt klāt aspirīna tableti.

Ja svētkiem iegādāta eglīte podiņā, rūpju ir nedaudz mazāk. Vienkārši apakšā vajag palikt kādu šķīvīti, gluži kā istabas augiem, un šad tad palaistīt. Cik bieži, tas atkal atkarīgs no istabas temperatūras, bet ne tik bieži, kā eglītēm bez saknes. Jā, ir daudz to cilvēku, kuri dod priekšroku eglītēm podiņos, jo kociņu pēc tam var kaut kur izstādīt laukā. Kokaudzētavai ir savi pastāvīgie klienti, kas katru gadu regulāri brauc, lai vienu šādu podiņu aizvestu mājās. Daudziem laukos jau ir veselas egļu audzītes. Iespējams, arī žēlums, ka kociņš jāmet ārā, ir vēl viens no iemesliem, kāpēc izvēlas pirkt eglīti podiņā. Protams, šāda eglīte arī labāk stāv, nebirst skujas. Skujkoku zemē būtu jāstāda aprīlī, kad nokusis sniegs. Pirmajā gadā tas var neaugt, nīkuļot, taču jau nākamajā stiepsies garumā.

Var nākties stipri palauzīt galvu ko darīt, lai eglīti uzturētu pie dzīvības, ja nav vietas, kur kociņu laikā no svētkiem līdz pavasarim uzglabāt. Eglīti noteikti pēc svētkiem nedrīkst uzreiz izlikt ārā. Eglīte ir pamodusies, tajā ir sācis cirkulēt ūdens, un mīnus grādos var sasalt kociņā esošās šūnas. No šādas “šoka terapijas” skujkoks var aiziet bojā.  Eglīte ir jānovieto tur, kur temperatūra ir no nulles līdz mīnus pieciem, astoņiem grādiem, tādēļ piemērota vieta uzglabāšanai noteikti nebūs balkons vai lodžija. Tad jau labāk eglīti nolikt pagrabā, lai gan arī tas nav labākais risinājums, jo skujkokam vajadzīga dienasgaisma.

Kokaudzētavā audzējam dažādu sugu eglītes. Ļoti labs aromāts ir balteglēm. Arī ziemā, ieejot audzītē, to sajūtu. Bet, ienesot istabā, siltumā, smarža izdalās vēl spēcīgāk. Smarža, manuprāt, ir papildus bonuss, izvēloties dzīvu svētku kociņu. Mākslīgās eglītes ir neinteresantas. Var jau, protams, katru gadu no tādām notraust putekļus un izlikt. Taču tas ir absolūti garlaicīgi. Svētkos ienesiet dabu mājoklī!

Nenoliedzami, daudziem, apbruņojoties ar cirvi un pacietību, došanās uz mežu pēc eglītes ir īpašs notikums. Es gan savu svētku kociņu izvēlos turpat savā 20 hektāru plašajā audzētavā. Ir tādas eglītes, kuras desmit, divpadsmit gadu laikā sasniegušas četrus metrus, tā kā arī savā īpašumā varu sajusties kā mežā, nezinātājs apmaldītos. Neuzskatu, ka laupītu sev meklēšanas prieku. Piedāvājam uz kokaudzētavu arī vecākiem atbraukt ar saviem bērniem, to izstaigāt, pašiem izvēlēties kociņu un nozāģēt. Citam meklēšanas process aizņem pat pusotru stundu, lai gan sākotnēji domāts, ka tas paņems tikai pusstundu. Tā ir – jo vairāk eglīšu, jo lielāka izvēle un grūtāk izlemt. Arī audzītē, tāpat kā mežā staigājot, viss nav tik vienkārši, kā var šķist.

Zinu, ka dabas draugi šajā laikā satraucas par it kā daudzo kociņu ciršanu, taču nevajag pārspīlēt. Tuksnesis mums nedraud. Brīvā vieta mežā noteikti tiks aizpildīta. Daba pati par to parūpēsies.