Līdz 13.martam Valsts policijas Satiksmes uzraudzības birojs kontrolēs drošības jostu lietošanas noteikumu ievērošanu. Šī akcija kārtējo reizi liek aizdomāties un atcerēties vairākus notikumus, ceļu satiksmes negadījumus, kas beigušies laimīgi vai gluži pretēji – nelaimīgi – drošības jostu lietošanas vai nelietošanas dēļ.

Pirms vairāk nekā diviem gadiem kopā ar tēti un brāli cietu autoavārijā. Mašīna izmeta vairākus kūleņus, taču, pateicoties drošības jostām, tikām sveikā cauri vien ar dažām skrambām. Pēc tam, atstāstot notikumu gaitu mūsu ģimenes draugam, kurš strādā policijā, sacīja, ka mums ir ļoti paveicies un drošības jostas izgābušas mums dzīvību. Mēs varējām izlidot cauri mašīnas stiklam un gūt ļoti smagas, pat nāvējošas traumas. Lai arī pati agrāk nepievērsu uzmanību tam, vai esmu piesprādzējusies vai neesmu, šis notikums ietekmējis visu manu dzīves skatījumu uz satiksmes drošību.

Protams, mēs jebkurš varam negadījumos vainot kādu citu, novelt savas nelaimes uz sliktajiem ceļiem vai transporta līdzekļiem, taču mūsu drošība ir atkarīga tikai no mums pašiem – cik mēs esam atbildīgi pret sevi un citiem. Tādēļ mana negatīvā pieredze lika izturēties atbildīgāk – pirmais, ko daru iekāpjot un iesēžoties mašīnā ir piesprādzēšanās ar drošības jostu, pat nelielos, dažu minūšu pārbraucienos.

Un toreiz šis pats policists stāstīja gadījumus, kad piesprādzēšanās izdzēsusi dzīvības, nosaucot vairākus piemērus.

Kāda ģimene – tēvs, māte un pāris gadus vecā meita, devās atpūtas braucienā uz Rīgu. Ceļš lietus dēļ bijis nedaudz slidens. Vīrietis uz sekundi bija novērsis uzmanību no ceļa, kad mašīna strauji saslīdēja, bet drošības jostas, protams, nostrādāja jeb, tautas valodā sakot, iecirtās. Avārija nenotika, bet jaunā sieviete nomira, jo viņai bija nopietna sirdskaite. Uztraukums un drošības jostas straujā reakcija izdzēsa jaunās sievietes dzīvību. Cits piemērs – drošības josta tik cieši pievilkusies, ka cilvēks nemaz nevar izkustēties no vietas – jo vairāk kustās, jo josta savelkas ciešāk. Tāpat pirms vairākiem gadiem notika autoavārija, mašīnai iebraucot dīķī, un visi pasažieri gāja bojā, jo viņi nespēja atbrīvoties no drošības jostām.

Dzirdēti gadījumi, kad arī nepiesprādzēšanās izglābj dzīvību. Protams, tādu gadījumu ir ļoti maz, bet tomēr. Var jau būt, ka tās ir nejaušības vai laimīgas sakritības un uz tām nevajadzētu paļauties. Tas un arī cilvēku uzskati, ka drošības josta ir lieks traucēklis, lai kustētos, nav attaisnojums tam, lai drošības jostas nelietotu, ja esi dzirdējis tādus gadījumus.

Līdzīgās domās ir arī šoferi un policisti. Aprunājoties ar viņiem, visi kā viens pauž vienādu nostāju – braucot mašīnā ir jāpiesprādzējas, un viņi pat vēlētos, lai arī sabiedriskajā transportā pasažieri būtu drošībā un varētu piesprādzēties, īpaši tajos, kas mēro tālāku ceļu. Drošības jostu izmantošanu viņi salīdzina ar jebkuru sadzīves situāciju – jo mēs taču nevēlamies, lai vispirms kaut kas notiktu un pēc tam domātu, kā būtu vajadzējis darīt.

Kā rāda liepajniekiem.lv aptauja, lielākā daļa aptaujas dalībnieku tomēr uzskata par svarīgu piesprādzēties, un tas liecina, ka cilvēki domā gan par savu, gan citu cilvēku drošību.

Daniela Vārpiņa