Rudens
ir pats labākais gadalaiks, kad ļauties kaitbordam. Nāk vētras,
un arī jūra labāk iešūpojas, kā citos gadalaikos. Lai arī
šobrīd aiz loga oficiāli skaitās ziema, laikapstākļi joprojām
ir piemēroti kaitošanai. Cilvēkiem, kas nav līdz galam pazīstami
ar šiem ūdensportiem, rudens un ziemas laiks šķiet stindzinoši
auksts, bet hidrotērpi mūsdienās ir tik efektīvi un ērti, ka
ķermenim nav jāpardzīvo nekas vairāk, kā, piemēram, slēpojot
ziemā. Pa ūdeni var dauzīties teju līdz salam. Protams, jo
aukstāks, jo vairāk ir jāpievērš uzmanība drošībai.

Lai
arī mani vecāki nav no Kurzemes puses un dzīvoju Rīgā no pirmās
dienas, Liepāja ir pilsēta, kas burtiski mani pievelk, it sevišķi,
ja tajā nav ilgāku laiku būts. Patīk pilsētas izmērs, īpašā
aura un miers, kas tajā valda. Protams, neiztikt bez atklātās
jūras krastiem, kas šo vietu padari īpaši svarīgu man, jo esmu
viļņu un vēja ķērājs ar vairāk nekā 15 gadu pieredzi. Labākie
vēji un skaistākie viļņi ir tieši Liepājas apkārtnē, kas ir
galvenais iemesls, kāpēc 220 kilometru attālums no Rīgas nav
šķērslis. Nereti pie labas prognozes gadās arī vienā dienā
veikt turp un atpakaļ braucienu. Esmu ar to mierā un pieradis.
Apstākļi ūdensportam Liepājā ir galvastiesu pārāki, kā
citviet Latvijā.

Kad
jūra ir rāma, labprāt apmeklēju “BB veikparku”
Beberliņos, kas ir lielisks treniņš, būt vēlāk labākam jūrā.

Uz
Liepāju braucu katru reizi, kad ir stabila dievidvēja līdz
rietumvēja prognoze, kas ir valdošais vēja virziens Latvijā. Šad
tad arī aizbraucu bezvēja dienās, jo, kā jau iepriekš minēju,
man patīk šī pilsēta. Ja mans darbs nebūtu saistīts ar Rīgu,
es labprāt dzīvotu Liepājā. Šurp labprātāk braucu ar
kompāniju, lai gan gadās, ka visi jau ir aizbraukuši un man
jādzenas viņiem pakaļ vienam.

No
sākuma vēju ķēru ar vindsērfingu, ap 2004.gadu aktīvi pievērsos
kaitbordam un salīdzinoši nesen esmu sācis veltīt laiku arī
sērfošanai. Karostā ir labākais vilnis Latvijā. Varbūt kādam
tas izklausīsies pārsteigums, bet sērfot gadā var vismaz tikpat
bieži kā kaitot.

Lai
izdotos lieliska kaitošanas diena, vējam ir jāpūš sākot no
sešiem metriem sekundē. Maksimālais ir atkarīgs no inventāra un
pieredzes. Vēl nav bijusi tāda reize, kad ir par stipru un neesmu
iegājis jūrā. Bet es uz to arī specializējos, ir gan sava
pieredze, gan inventārs, lai stātos pretī praktiski jebkurai
Latvijas vētrai.

Nav
oficiālas statistikas, bet pieļauju, ka esmu kaitojis visstiprākajā
vējā, kādā Latvijā kāds ir kaitojis, kad ūdens virsma sākt
jaukties kopā ar gaisu. Tajā reizē man bija vajadzīgi trīs
asistenti, kas palīdzēja uzsākt un nolaist 4m2 pūķi, kas ir
ekstremāli mazs, salīdzinot ar ikdienā lietojamo inventāru.
Grūti pateikt, cik toreiz bija stiprs vējš, lai noteiktu precīzi,
tad būtu jānomēra
uz vietas pie pūķa. Krasta mērījumi nav rādītāji, bet medijos
ziņoja visus 30 metrus brāzmās, ja nemaldos. Tas
bija pagājušā
gada pavasarī. Kaitoju Pāvilostā pie dienvidu mola, jo
Liepājā
toreiz vēja virziens neļāva.

Pašam
nepatīk attiecināt vārdu ekstrēms uz nevienu no sportaveidiem.
Ekstrēms ir jebkurš sportaveids, kurā tiek pārkāpta cilvēkam
ierastā komforta zona. Katram, atkarībā no sagatavotības, tā var
būt citāda.

Ir
labi jāpadomā, lai atbildētu uz jautājumu, kas Liepājas pludmalē
man, kā kaitotājam, traucē vai nepatīk. Pludmale ir kārtībā,
un viss ir lieliski. Vasaras nogalē varētu organizēt biežāk
izskaloto ūdenszāļu izvešanu no posma pie dienvidu mola. Atvēlētā
zona kaitošnai tajā laikā ir nelietojama. Ja nemaldos, tās ir
labs mēslojums un gan jau var atrast pielietojumu.

Attiecībā
uz kaitbordu laikam pat varu atļauties teikt, ka tā ir lielākā
daļa no manas dzīves ritma. Es savu dienu sāku ar laika prognozes
apskatīšanos. Strādāju arī ūdenssporta jomā, kas ir
vistiešākajā mērā saistīta arī ar kaitošanu. Parasti sevi
stādu priekšā kā kaitbordistu un viļņu ķērāju, lai arī manā
diplomā ir rakstīts mākslinieks un dizaineris.