Mājas vismājīgākās ir tieši Ziemassvētku laikā, saka bērns. Tad var sēdēt tumšā vakarā uz palodzes, zīmēt, skatīties ārā un domāt par to, cik labi ir būt iekšā un siltumā. To visu var darīt arī citā laikā, bet šajā laikā tas esot visiedarbīgāk. Un, ja vēl eglīte un svecītes, un mamma cep raušus, un visas tās pārējās jaukās ārišķības, kas atšķir šo no pārējā laika…

Gads jau nav tikai kalendāra lapiņas, ko vieglu roku pāršķir un nomet. Dzīve, visu gadu krājusies, jau nepazūd bez pēdām. Mēs mācāmies par to, cik ilgs laiks dabai vajadzīgs, lai pārstrādātu plastmasas pudeli. Bet kas zina, cik ilgā laikā pārstrādājas izskanējuši vārdi, īsziņas, kas no torņa uz torni skrien cauri manai istabai? Vēstules no e-pasta, ko iznīcinu ar delete taustiņu? Un par ko tas viss vispār kļūst?

Un nevar būt taisnība, ka laikam nav svara. Es, piemēram, to mēdzu sajust kā platu nīlzirga pēcpusi, kas gada beigās uzrāpjas uz skausta un spiež pie zemes. Un, lai būtu iemesls vēl vairāk sevi pažēlot, vēl iztēlojos, kā tas nīlzirgs par mani smejas.

Tad liekas – nu, vēl drusku, vēl līdz tikai līdz tai dienai, un tad gan… Tad būs miers, būs vieglāk. Ha, bet kalendārs jau turpinās, kāpēc lai tā būtu! Un tomēr, lai arī kur būtu tas triks, kādā brīdī patiešām vieglāk atkal paliek. Jo pasaule nav nejauša, tā ir Dieva laista kaut kāda iemesla dēļ, pat, ja mēs to nesaprotam. Ja tā būtu nejauša, tās patiešām vairs nebūtu. Bet ir. Un mums ir vēl viena iespēja tajā būt.

Dina Belta,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste