Sagaidot Valsts valodas dienu, ir gan lepnums par piederību latviešu valodā runājošo saimei, gan bažas par šīs valodas nākotni, arī tuvāko.

Valsts valodas dienā vajadzētu svinēt un daudzināt vienu no tikai divām dzīvajām baltu grupas valodām. Diemžēl nedrīkstam neredzēt arī nevēlamos un pat bīstamos procesus valodas lietojuma reālajā praksē.

Valsts valodas funkcionēšanas kontekstā Latvijā problēmas samilzušas līdz bīstamai pirmskrīzes situācijai. Izrādās, ka latviešu valoda nespēj brīvi un visaptveroši funkcionēt daudzās valsts dzīves jomās.

Publiskajā telpā pilnā sparā joprojām turpina skanēt krievu valoda.

Tas attiecas, piemēram, uz tirdzniecības sfēru – veikaliem un tirgu –, kas taču ir publiskā vide. Ja pircēji neprotas, tad vismaz pārdevējiem būtu jāradina klienti saprast un runāt valsts valodā.

Sāpīgi un gļēvi, ka ne tikai krievvalodīgie iedzīvotāji nesteidzas runāt latviešu valodā, bet arī daudzi latvieši saziņā ar krievu minoritāti nospļaujas par nacionālo pašapziņu un ētiskiem principiem, iztapīgi pielāgojas un turpina komunicēt krievu valodā – agresorvalsts Krievijas valsts valodā.

Izrādās, ka arī skolās viena nebūt ne neliela mazākumtautību skolēnu daļa nespēj saprast un elementāri sarunāties latviešu valodā,

kas taču it kā mācīta arī iepriekš.

Kam par to prasāma atbildība? Droši vien dalītā veidā – gan no tām ģimenēm, kur attieksme pret valsts valodu un Latvijas valsti bijusi neieinteresēta vai pat naidīga, gan no skolu vadītājiem, kas pavirši uzraudzījuši mācību procesu un nav bijuši principiāli prasībās nodrošināt latviešu valodas apguves kvalitāti.

Akmentiņš metams arī Izglītības pārvalžu dārziņā par to, ka valsts valodas stāvokļa monitorēšana mazākumtautību skolās nav bijusi uzmanības degpunktā un attieksme bieži bijusi nesamērīgi liberāla, pārprasti toleranta.

Nekas nebūtu iebilstams pret Eiropas Savienības valodu un angļu valodas prasmēm un lietošanu, ja vien tas nenotiek uz latviešu valodas rēķina.

Satraucoša ir daudzu jauniešu pāreja uz angļu valodu verbālajā komunikācijā.

Protams, var priecāties, ka labi apgūta svešvaloda, toties skumji, ka tādējādi atstāta novārtā un slikti pārzināta latviešu valoda, kas latviešiem ir izšķiroši svarīgs identitātes elements.

Diemžēl arī Liepājas pilsētvide arvien vairāk angliskojas. Īpaši pacentušies daži uzņēmēji, “aizmirstot” latviešu valodu, darinot un publiskajā telpā izvietojot uzrakstus dažkārt pat tikai angļu valodā (pludmales kafejnīca “Mermaid”, kanālmalas restorāns “Moody Roots” u.c.).

Kāpēc uz jaunierīkoto glempingu lielformāta aicinājums rakstīts tikai angliski? Kas tā ir – nejauša aizmāršība vai latviešu valodas prestiža zems novērtējums?

Un vai tā nav necieņa pret tiem, kas 20. gadsimta sākumā iecerēja un 90. gadu sākumā atjaunoja Latviju kā nacionālu valsti?

Edgars Lāms, RTU Liepājas akadēmijas profesors

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.