Viena no Liepājas teātra īpašībām ir tā, ka tam gandrīz nekad neizdodas vienkārši normālas izrādes “skatīties var”. Parasti ir vai nu kritieni vai – lidojums. “Pūt, vējiņi!” ir tieši tāds lidojums: spēcīgs, vienots, aizgrābjošs. Tieši piemirstais vārds “aizgrābjošs”, man liekas, visprecīzāk izsaka sajūtas izrādes laikā: tā ierauj sevī kā stihija, tu esi viesuļa centrā, un vari tikai just kopā ar mūziku un tiem, kas uz skatuves. Domas, spriedumi – tas paliek uz vēlāku laiku, un šis brīnišķais pēcsajūtas brīdis ir ilgs.

Jā, protams, nekas nav pati pilnība, un man ir pietiekami daudz pieredzes, lai saskatītu plaisas, to, kas nav iznācis vai izdarīts līdz galam. Bet – nav ne mazākās vēlēšanās to darīt. Jo tik reta bauda ir pilnīgi ļauties tam, kādēļ teātris vispār eksistē jau divarpus gadu tūkstošus, – sajust to enerģijas vilni, kas plūst no cilvēkiem uz skatuves, un laimīgi kļūt par daļiņu no tā, ko viņi saņem pretī. Ansamblis kā viena būtne un, man gribas cerēt, tikpat vienoti, kaut vai uz to īso izrādes brīdi, skatītāji.

Vecajā labajā filmā “Iemīlējies Šekspīrs” viens no personāža uz daudziem jautājumiem par teātri atbild ar plecu paraustīšanu un teicienu: “It’s a miracle.” Tas ir brīnums. Vai maģija. Ir trīs lietas, kas “Pūt, vējiņi!” padara par maģiju. Tā plūst no Kārļa Lāča mūzikas, kas ir izrādes pamatu pamats, dvēsele. Tā ir Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, ko es atļaušos nosaukt par izrādes intelektu. Un izrādes dzīvā miesa, kurā saplūst dvēsele, prāts, gars – aktieri, pilnīgi visi, līdz pēdējam puisim vai meitai, neatkarīgi no tā, vai viņu tajā brīdī apspīd prožektors vai aizsedz laipa. 

Un Dž.Dž.Džilindžers, protams, kas ir iekšā visur. No pirmā izrādes brīža, kad atskan malšanas un buršanas rituāla mūzika un sāk griezties milzīgais dzirnakmens, vai mūža rats, vai galaktika. Līdz pēdējam, kad daudzie atsevišķie cilvēki, katrs ar savām labajām un sliktajām rakstura īpašībām, vēlmēm un skaudībām, Baibas un Gatiņa upura satriekti, mūsu acu priekšā kļūst par tautu, sastingst, un viņiem cauri staro zvaigžņu gaisma.

Liepāja – arī pilsēta, ne tikai teātris – izdarīja, domājams, nebūt ne vieglu izvēli un paturēja pilnīgi visus Klaipēdas Universitātes absolventus. Pa vienam vai iekļaujoties citā ansamblī, viņi jau pamazām pierādīja, ka ir apdāvināti un čakli. Patiešām labi viņi bija ”Vestsaidas stāstā” un Čaka “Spēlē, spēlmani!”. Te nu beidzot viņi nāk kā vilnis, ar kopības apziņas daudzkāršotu spēku, aizskalo sārņus un velk līdzi arī pārējos – vecos, pieredzējušos, aprimušos. “Tas jaunais spēks” – kā Rainim. Dzejnieks, gribas ticēt, būtu gandarīts par to, kā pārvērtusies, lai pastāvētu, viņa senā luga.

Edīte Tišheizere,
teātra zinātniece un kritiķe