Katrā teātra sezonā ir sava virsotne. Un Liepājas teātrī šosezon tā noteikti ir bijusi izrāde “Precības”. Sadarbība ar tās režisoru un horeogrāfu Sergeju Zemļanski ansamblim, kāds tas ir šobrīd ar vēl joprojām jauniem un psihofiziski ļoti varošiem aktieriem, ir ļoti nozīmīga. Viņš nepārtraukti ceļ aktieru latiņu augstāk. Izrādē “Precības” ir būtiski analizēts Gogolis un plastiskā valoda ir ļoti interesanta un sarežģīta. Es domāju, ka šajā izrādē ir interesanti gan skatītājiem, kuri seko līdzi sižetam un aktieru veiklībai, gan speciālistam, kuram Gogoļa vārds izsaka kaut ko vairāk un kuram ir savs priekšstats par to.

Šīs sezonas virsotnei diezgan tuvu stāv arī Lauras Grozas-Ķiberes iestudētā izrāde “51. fotogrāfija”. Ir lietas, kurām nav vajadzīgs apstiprinājums.

Inese Kučinska spēj katrā tēlā iemiesoties līdz galam. Arī šī drusku autiskā zinātniece Rozalinda Franklina ir viens no viņas ļoti meistarīgiem darbiem. Mani ļoti ieinteresēja izrādē izvirzītie jautājumi: kas ir ģēnijs? vai ģēnijs ir labs cilvēks, godīgs cilvēks? Izrādē, ko redzēju, ļoti līdzvērtīgs man likās Kaspars Gods, kurš nospēlēja otru zinātnieku ģēniju. Un jautājums ir: vai tajās lietās, kas ir svarīgas cilvēcei, tu pamani, ka pārkāp ētiskās robežas? Šajā izrādē bija ļoti daudz ētisko jautājumu.

Latvijas teātru kontekstā būtiski, ka ir ļoti daudz izrāžu, kas risina ētiskas problēmas. Katrā sezonā izvirzās dominante, un šajā tās ir ētiskās robežas. Par to, vai lielākas, ļoti nozīmīgas patiesības vārdā ir pieļaujamas sīkas vai ne tik sīkas neētiskas izdarības, man bija jādomā gan izrādē “51. fotogrāfijā”, gan “Dirty Deal Teatro” Valtera Sīļa iestudētajā “Būt nacionālistam”. Par būtiskām ētiskām lietām man lika domāt Regnāra Vaivara iestudējums “Lidojošais Travolta” Nacionālajā teātrī un “Klusa nakts, dzēra nakts” Valmieras teātrī un Paulas Pļavnieces izrāde “Jubileja’98” Daugavpils teātrī. Šī ir sezona, kurā pēkšņi ļoti būtiski ētiskie jautājumi ir iznākuši priekšplānā. Un šajā ziņā Liepājas teātris, manuprāt, ir iekļāvies kopējā straumē.

No dažādiem aspektiem un paņēmieniem “Precības” sasaucas ar “Trīni” Nacionālajā teātrī. Abos gadījumos izrāžu režisori attīsta aktieru izteiksmes veidu. Nacionālajā teātrī “Trīne” ir ļoti vērienīgs mēģinājums savienot latviešu nacionālo teātra spēlēšanas veidu, ko varam redzēt tautas teātros, ar vēsturiski izstrādātām spēles teātra formām, teiksim, delartisko komēdiju, un paskatīties, cik tas kopā var būt interesanti. Un to pašu un daudz ko citu izmanto arī Sergejs Zemļanskis. Mērķi droši vien katram bija savi, bet rezultāti ir skaisti un iespēju latiņu pabīda augstāk.

Trešā izrāde – ļoti nopietns Leona Leščinska, Everitas Pjatas un Normunda Kalniņa darbs – ir “Par mīlestību” koncertzālē “Lielais dzintars”. Mazā zāle šodienas teātrim ļoti būtiska. Tā ļauj aktieriem izpausties pilnīgi citādi, skatītājiem ieraudzīt kaut ko pilnīgi citu. Ļoti personiska. Uz lielās skatuves aktieris nekad nevar būt tik personisks. Eksperimentālā zāle “Lielajā dzintarā” ir ārkārtīgi svarīga un noderīga. Un dzejas uzdevums “Par mīlestību” – vērtīgs pienesums teātrī.

Liepājas teātris ir labā līmenī, bet tas jau ir sasniegts.

Taču būtiski pabīdīts tālāk tas ir tikai tiem aktieriem, kas spēlē izrādē “Precības”. Paldies dievam, ka ir tāds Sergejs Zemļanskis un ka viņu interesē tieši šie aktieri un viņu iespēja strādāt tālāk. Bet tādiem vajadzētu būt vismaz trim režisoriem, kuri aptvertu visu vērtīgo trupu un noteikti virzītu uz priekšu, ikreiz liekot uzdevumu tālāk. Es domāju, ka Herberts Laukšteins dara milzīgu darbu, būdams reizē gan teātra direktors, gan būtībā mākslinieciskais vadītājs, bet viņam blakus ārkārtīgi vajadzētu citus režisorus, jo bez visa pārējā vajadzīgi vismaz trīs punkti, lai starp tiem notiktu patiešām auglīga domu aprite, lai tur varētu notikt prāta vētras.

Edīte Tišheizere, teātra zinātniece un kritiķe