Šos konkrētos darbus neesmu skatījis, analizējis, tādēļ atturos tos detalizēti vērtēt. Taču interesanti, kas mūs pārsteidz vairāk, – vai mākslas darbi vai domes deputāta rīcība? Jo mani kā mākslas jomas pārstāvi, kurš ir redzējis dažnedažādus darbus, pats par sevi darbi nepārsteidz.

Mani pārsteidz vairāk fakts, ka domes deputātam tie šķituši tik nepieņemami, ka, riskējot ar savu tēlu, gājis un cīnījies par to, kas viņam šķiet pareizs.

Robežas, ko nevar pārkāpt, ir kultūrā, bet ne mākslā. Jo māksla ir viens no instrumentiem, ar kuru mēs definējam kultūras robežas. Definējam to, kas mums ir vai nav pieņemami. Un mākslas uzdevums tieši ir pārbaudīt šīs robežas.

Māksla ne tikai drīkst būt provokatoriska, bet tas ir pavisam normāli mākslā.

Attieksme pret mākslu – tas jau definē mūsu kultūras robežas. Bet kultūra ir sabiedrības konstrukts, un sabiedrība nosaka, ar ko sevi asociējam, ko tad izraidām.

Šādus kultūras konfliktus mēs ļoti labi varam redzēt ziņās, kur tiek vēstīts, kā krievu militāristi izturas gan pret civiliedzīvotājiem, gan pret mantu, un pretī savukārt ukraiņu un rietumnieku attieksmi pret dzīvību, pret vērtībām.

Mums, piemēram, veļasmašīnas liekas parasta lieta, un tās dēļ mēs neiesim nogalināt, bet citiem tā ir milzīga vērtība – pārtrumpo dzīvības vērtību. Tās ir tās kultūras nodaļas, un māksla ir veids, kā to izdarīt daudzmaz nesāpīgi, definēt šīs robežas.

Kultūra patiesībā mainās ļoti ātri. Piemēram, ja paskatāmies, kādas ir bijušas stadijas filmām par Džeimsu Bondu. Pirmajās iepļaukāt sievieti – tā bija tāda normāla mačo lieta, bet pēdējās – Bonds raud un izrāda savu femīno pusi, un tas ir tas maskulīnais spēks, ka tu vari atļauties būt vājš.

Arī popkultūra strādā kultūras ietvaros. Caur to varam ļoti labi vērtēt, cik īstenībā pati kultūra ir mainīga. Kas mums šodien liekas nepieņemams, rīt tas liksies pats par sevi saprotams vai arī tieši pretēji.

Tas, kas mums šodien liekas kā kaut kas vērtīgs, rīt tas būs ļoti nevērtīgs.

Manā bērnībā tāda lieta kā mašīnas bija ļoti liels deficīts. Līdz ar to cilvēku patosa simbols bija auto. Mūsdienās tas galīgi vairs nav tik aktuāli, it sevišķi rietumos, kur cilvēki par goda lietu uzskata braukt ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu.

Tāda šūmēšanās un runāšana jau notiek dažādos virzienos nepārtraukti. Vieniem kaut kas šķiet nepareizs, citiem – ļoti pareizs un vēlams. Nezinu, bet savā virzienā tādus ļoti negatīvus komentārus neesmu izjutis.

Man ir bijuši darbi, kas izraisījuši sabiedrisku rezonansi, bet viļņošanās ir abos virzienos – vieni saka: “Malacis, es arī tā domāju!” – otri: “Par ko tu vispār domā?!” Es nejūtos apbižots.

Māksla manā uztverē ir komunikācijas veids, kurš ir ne tikai kā līdzeklis, kas palīdz sabiedrībai saprast tās vērtības, bet, no otras puses, arī veids, kā komunicēt.

Jebkura mākslinieka darbs ir viņa manifests. Bet, ja kāds grib ar kādu runāt, tad ir jārunā valodā, kas ir abiem saprotama, un. ja gribas, lai viņu uzklausa, tas ir jādara cieņpilni. Mans moto vienmēr bijis – runāt par lietām, kas man ir aktuālas, bet runāt par to cieņpilni, neaizskarot savu recipientu.

Es uzskatu, ka tas ir mākslinieka pienākums: ja viņam ir ko teikt, tad viņam tas ir jādara. Nav ko klusēt, baidīties no tā, ko gan citi par to padomās. Bet izteikšanās jābūt cieņpilnai.

Egons Peršēvics, tēlnieks