No vienas puses, Latvijas iedzīvotājus laiku pa laikam patīkami neuzbāzīgi mudina uzņemties iniciatīvu, no darba ņēmējiem kļūstot par darba devējiem. Manas radošās un mākslinieciskās rosīšanās apgrozījums nesasniedz tādus apmērus, lai būtu vērts dibināt SIA, tādēļ jau vairākus gadus savas naudas plūsmas menedžēju kā pašnodarbinātais.

Neesmu darba ņēmējs, pats sevi nodarbinu. Tā teikt, pirmais solis ceļā uz uzņēmēja statusu. Manis sniegtie pakalpojumi iekļaujas kategorijā ar plašu tvērienu “mākslinieciskā jaunrade” – tur ietilpst gan drukātā vārda, gan mūzikas, gan ierakstu radīšana, kā arī muzikāli priekšnesumi un cita veida publiska uzstāšanās.

Pirmajos gados es mulsu no sajūtas, ka neko nav iespējams prognozēt. Tas ir, es reizēm zināju, ko nopelnīšu pēc pusgada, bet nezināju, kas notiks nākamajā mēnesī. Mulsums man lika kādu laiku atkal strādāt algotu darbu, bet radošas aktivitātes apvienot ar biroja darbu nav vienkārši un brīvība tomēr izrādījās dārgāka. Un līdz šim es nesatraucos, ja kādu mēnesi gadījās padzīvot ar minimāliem ienākumiem. Zināju, ka strādāju nākotnei un šodien prasmju pilnveidošanā ieguldītais laiks nesīs augļus nākotnē.

Un tagad man būs jāzina, cik es nopelnīšu. Vēl vairāk – ja es pelnīšu maz, man būs divtik jādomā par to, kā salāgot skaitļus Exel tabulās. Man savas prognozes būs jāiesniedz VID un jācer, ka tās piepildīsies.

Man būs jābūt gatavam viena virs plāna nopelnīta eirocenta dēļ nodokļu nomaksā šķirties no daudz lielākas summas, nekā tad, ja šis cents būtu palicis pasūtītāja kabatā.

Man būšot sociālas garantijas. Vai arī tā – es būšu sociāli aizsargāts. Es nemiršu badā vecumdienās. Tā man sola. Loģika mēdzot būt katram sava. Iespējams. Tādā gadījumā manējā spēcīgi atšķiras no finanšu ministra un citu ierēdņu loģikas.

Kovdidkrīze izgaismoja daudzas nebūšanas un nesakārtotību dažādu nodokļu režīmu darbībā. Vispirms pagāja vairāki mēneši, kamēr dīkstāves un citu pabalstu dalītāji pamanīja, ka virkne radošo neiekļaujas nekādos rāmjos un krīzes, kas viņus skāra tieši un skarbi, laikā nevar pretendēt uz valsts palīdzību.

Pamazām tika piemeklēti dažādi radošo stipendiju veidi un līdz Ziemassvētkiem jau tikai pats slinkākais radošais nebija sapratis, kā saņemt vismaz kaut ko no valsts dāsnā atbalsta krīzes skartajiem.

Tad nāca pavasara pārsteigums. Valsts Kultūrkapitāla fonda menedžētās pavasara “radošās stipendijas”, nedaudz lielākas kā minimālā alga, varēja saņemt teju visi, izņemot tos, kas bija pieteikušies arī VID dīkstāves pabalstam pašnodarbinātajiem. Un te nu es loģiku vairs neredzēju.

Radošās stipendijas varēja saņemt tie, kas paralēli strādāja algotu darbu (piemēram, daudzi mūziķi mēdz uz pusslodzi piepelnīties pedagoģiskajā darbā), tikmēr tie, kas patiešām varēja sevi veltīt radošajam darba visā pilnībā (jo brīvā laika bija atliku likām, bet vienīgos stabilos ienākumus nodrošināja VID dīkstāves pabalsts, parasti minimālās algas apmērā), pie “radošās stipendijas” tikt nevarēja.

Varbūt tad sauciet lietas tām piederīgos vārdos? Nevis “radošās stipendijas”, bet kaut kāds XYZ pabalsts?

Nevis nodokļu reforma, bet centieni sačakarēt pēdējo vēlmi kaut kā legāli funkcionēt?

Ja nav iespējams reizē ar nodokļu reformu palaist sen solīto saimnieciskās darbības kontu, kas ļautu maksāt no nopelnītā, varbūt ir vērts iepauzēt un pusgadu nespīdzināt pašnodarbinātos ar uzspiestu dalību prognožu spēlē “Cik man nākamajā ceturksnī būs naudas?”?

Nu tak, lūdzu, pasakiet kāds komjaunietim Reiram, ka cilvēki un viņu nodarbošanās ir dažādi! Ai, cik dažādi. Visi nav ministri, ierēdņi vai darbinieki. Visiem nevajag garantētu papildinājumu bankas kontā divreiz mēnesī, 13.algu un 4 nedēļu atvaļinājumu.

Es ļoti lūdzu ieklausīties gan šajā viedoklī, gan daudzajos pašnodarbinātajos, kurus pēdējā laikā nomoka līdzīgas pārdomas.