Viena no lietām, ar vajadzēja būt zīmīgai ekonomiskajai krīzei, ir straujš konkurences pieaugums, kā rezultātā no tirgus tiktu izspiesti neveiksmīgākie uzņēmumi. Un līdzi tam sekotu cenu samazinājums. Droši vien daudzviet pasaulē tas tā arī notiek, bet Latvija jau kā allaž mēdz būt izņēmums – vispārpieņemtie noteikumi šeit it kā darbojas, bet – ar niansēm. Turklāt būtiskām.

It kā jau konkurence pašlaik pie mums patiesi ir pieaugusi, lai arī vairumā nozaru par masveida bankrotiem un pamatīgām tirgus struktūras izmaiņām joprojām runāt nevar. Lielākajam ieguvējam no tā vajadzētu būt patērētājam, bet cenas tomēr tā arī nav samazinājušās atbilstoši tam, kā ir kritušies iedzīvotāju oficiālie (ar uzsvaru uz “oficiālie”) ienākumi. Arī eksperti atzīst, ka mazumtirdzniecības cenām pie pašreizējā ekonomikas krituma būtu jāsamazinās vēl straujāk.
Lai arī reizēm mānīga un sausa (tātad – bez emocijām un sajūtas, ka aiz cipara ir dzīvs cilvēks ar savām problēmām un krīzēm), statistika tomēr reizēm mēdz pateikt daudz. Un dažbrīd pat paradoksālie dati vedina domāt par nelegāliem ienākumiem.

Piemēram, pirms krīzes dati rādīja, ka 25 procenti iedzīvotāju Latvijā saņēma tikai minimālo algu, vēl puse pelnīja līdz 500 latiem, bet arī krīzes laikā šī oficiālā statistika nav mainījusies. Ņemot vērā baiso privātpersonu kredītu apjomu, varētu domāt, ka puse iedzīvotāju mirst badā, bet, lai kā vienam otram labpatiktos sabiezināt krāsas, tas nu gan būtu pārspīlēts. Tad nu aktuāls joprojām ir jautājums – cik daudz cilvēku Latvijā faktiski strādā, bet tai pat laikā ir reģistrējušies kā bezdarbnieki?

Jebkurā gadījumā cenu kritums neiet vienā solī ar oficiālo ienākumu kritumu, ko var skaidrot ar nelegāliem ienākumiem. Tas gan nav nekas jauns – arī “Aigara Kalvīša gados” statistika liecināja, ka skolotājs pelna vairāk nekā, teiksim, celtnieks. Praksē gan tā diez vai bija. Tātad budžetam vēl ir ieņēmumu rezerves un iespējas apliecināties – Valsts ieņēmumu dienestam.

VID ar savu finansējuma samazinājumu var arī netikt galā ar visiem saviem pienākumiem. Bet riņķis ir un paliek noslēgts – mēs nemaksājam nodokļus, valstij ir mazāki ieņēmumi, tā samazina algas un pensijas, patēriņš ir mazāks, uzņēmējs nepelna un zaudējumu lāpa, nemaksājot nodokļus. Vēl jau ir arī jautājums par uzņēmēja peļņas apetīti. Bet tas, kurš nemaksā nodokļus, automātiski iegūst zināmu priekšrocību pret to, kurš godīgi pilda savas saistības.

Krīzes laikā nodokļus ceļ tikai pie mums. Nu, labi pārspīlēju, bet uz to pusi ir. No otras puses, tikai tad, kad VID izdotos paveikt neticamo un palielināt nodokļu maksātāju skaitu, būtu reāls pamats samazināt nodokļu likmes. Un tad varbūt nebūs vairs tā, ka uz godīgo rēķina tiek segts iztrūkums.

Emīls Dreiblats,
“Radio Skonto Liepāja” dīdžejs