32.marts Latvijā pienāca ar itin prognozējamu politisko situāciju – reti kurš vairs bija pārliecināts, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers, paša uzstādītā ultimāta termiņam beidzoties, nāks klajā ar radikāliem paziņojumiem par Saeimas atlaišanas rosināšanu.

Lai arī formāli Saeima un valdība pilnībā nav izpildījusi prezidenta 14.janvārī dotos uzdevumus, lielāko daļu prezidenta uzstādījumu Saeimas deputāti un Ivara Godmaņa un Valda Dombrovska valdību ministri ir ņēmuši par pilnu. Un skaidrs kā diena, ka šobrīd nepieciešams aktīvs valdības un parlamenta darbs ekonomisko problēmu risināšanai. Ārkārtas vēlēšanas tagad būtu nevietā.

Prezidenta reakcija uz 13.janvāra grautiņiem Vecrīgā bija gana veikla un jau nākamajā dienā pēc “Latvijas balzāma” veikala izdzeršanas Zatlers nāca klajā ar skaļu, bet ļoti noteiktu paziņojumu par ultimātu Saeimai un uzdevumu izvirzīšanu deputātiem un ministriem. Prezidents tobrīd savās rokās ņēma (vai vismaz imitēja darbību) vadības grožus un ar saviem vārdiem “piespieda” politiķus rīkoties. Vienam otram tas nepatika, bet tobrīd pat darbības imitācija bija labāka par to bezcerības dūksnāju, kurā pēc Adventes vienošanās lēnām slīgām iekšā. Bet ko tālāk?

Savā otrdienas vakara uzrunā televīzijā Zatlers pielika punktu savam janvāra ultimātam un… minēja trīs uzdevumus, kas Saeimai un valdībai jāveic turpmāk – Saeimai jāpieņem grozījumi budžetā, ievērojot Starptautiskā valūtas fonda prasības. Šoreiz tie nevar būt “mehāniskas apcirpšanas” grozījumi, norādot, ka tām jābūt strukturālām izmaiņām valsts pārvaldē, veselībā un izglītībā. Tāpat Zatlers uzskata (un kurš gan domā citādi?), ka valdībai jāpalīdz uzņēmumiem. Jāatceļ priekšnodokli, jālikvidē birokrātija ES fondu apguvē. Bet kā trešo uzdevumu prezidents minēja nepieciešamību pieņemt “visaptverošu minimālās sociālās aizsardzības programmu”, īpašu uzmanību pievēršot bezdarbnieku sociālajām garantijām.

Sāk izskatīties pēc skolmeistara – skolnieki, proti, deputāti un ministri, vairāk vai mazāk sekmīgi tikuši galā ar pirmo klasi, tagad pārcelti otrajā. Nesekmības gadījumā šajā pašmāju politikas skolā draud izslēgšana. Tagad nāk otrā klase, bet ne velti ir teiciens, ka pirmais gads tas grūtākais – šoreiz jau skolmeistara uzdevumi ir nedaudz nekonkrētāki, tātad arī vieglāk traktējami (man arī savulaik skolā visvieglāk bija rakstīt sacerējumus par brīvajiem tematiem), nav arī nospraustie termiņi un sankciju draudi.

Vai tā tagad būs vienmēr? Prezidents uzdos, Saeima un valdība pildīs. Ja ne – ar lineālu pa nagiem. Kaut kā muļķīgi sanāk… Turklāt nepazūd sajūta, ka Zatlers nav pats galvenais skolmeistars. Ka ir vēl arī “Skolas Direktors”. Un varbūt pat “Izglītības Ministrija”.

Emīls Dreiblats,
Radio “Skonto” dīdžejs