Izskatās, ka Egils Levits ir apņēmības pilns kandidēt uz otro termiņu. Mēs redzam, ka prezidents ir ļoti aktivizējies, viņš visur parādās, un plūdu skartās Jēkabpils apmeklējums vien bija ko vērts. Tas norāda, ka E. Levits ļoti aizdomājies par kandidēšanu.

Taču izskatās, ka padomnieki viņam nespēj pateikt, kā to pareizi darīt, īpaši situācijā, kas ir neparasta Latvijā, proti, viņš ir pirmais Valsts prezidents ar ļoti zemu reitingu.

Pirmais solis ir padarīt sevi populārāku, nākamais ir kampaņošana – sevis pasniegšana jeb skaidrošana, kāpēc viņš ir piemērots tam, lai pildītu prezidenta pienākumus arī otro termiņu. Taču tajā pirmajā solī izskatās, jo Egils Levits vairāk parādās publiski, jo viņa reitings kļūst sliktāks.

Šādi fenomeni Latvijā jau piedzīvoti ar politiķiem, kuriem reitings normalizējas vien tad, kad viņi publiski parādās retāk un attiecīgi sabiedrība par viņiem piemirst. Taču

šajā gadījumā metode “nerādies, un reitings normalizēsies” nestrādā, jo nevarētu teikt, ka pagājušā gada otro pusgadu prezidents būtu bijis ļoti aktīvs, taču viņa reitings vienalga bija bēdīgs.

Līdz ar to es teiktu, ka Egilam Levitam ir lielas problēmas, taču prezidenta amatā palikt uz otro termiņu ļoti gribas.

Pirmajā vēlēšanu kārtā Egilam Levitam varētu būt ”Nacionālās apvienības” un “Jaunās vienotības” balsis. Kaut gan to es neteiktu ar lielu pārliecību, jo atklātajā balsojumā politiķiem arī jāpamato, kāpēc viņi balso par vienu vai otru kandidātu. Un nav tik vienkārši pamatot, kāpēc viņi balso pret tautas viedokli.

Otrajā kārtā, iespējams, Egils Levits var dabūt savā pusē progresīvos, bet ar to nebūs pietiekami, jo tās ir 49 balsis. Protams, mēs nezinām, kādi būs citi kandidāti un kāda būs prezidenta vēlēšanu dinamika. Taču

šobrīd pirmajā etapā, es teiktu, ka viņa pārvēlēšanai balsu nav.

Labs Valsts prezidents ir tas, kurš pilda sev uzliktās funkcijas. No vienas puses viņš ir kā arbitrs, bet no otras – viņam jābūt cilvēkam, kurš jūt tautas balsi, spēj to formulēt un prezentēt.

Nešaubīgi, ka prezidentam jābūt arī zināmai ārpolitiskajai pieredzei, prasmei komunicēt ārpus Latvijas robežām.

E. Levits šajos četros gados paliks atmiņā ar dažādiem jaunvārdiem un izteikumiem. Ja paraugāmies no juridiskā viedokļa, biju gaidījis, ka prezidents būs stipri aktīvāks, jo viņš tomēr pats ir Satversmes līdzautors.

Domājams, mēs visi no viņa gaidījām augsta līmeņa jurista sniegumu, ka viņš aktīvi iesaistīsies likumdošanas procesā. Tas, ko mēs realitātē redzam, – Egils Levits ir pilnīgi un galīgi nostājies valdības pusē jeb ļoti aktīvā pozīcijā un kā juristu mēs viņu redzam ļoti reti.

Vienīgā reize, kad redzēju, ka viņš aktīvi pilda savu funkciju, bija tad, kad noritēja diskusija, vai kovida pandēmijas laikā Saeima var strādāt attālināti vai nē. Tad viņš savu funkciju tiešām pildīja un stabilitāti valstī saglabāja. Taču nevarētu teikt, ka viņa stipro soļu ir daudz.

Filips Rajevskis, politologs