Tā ir skaļi nepateikta patiesība, kas tagad pēkšņi ir izlīdusi ārā, bet tā vienmēr ir bijis un tā vienmēr būs – ar to politikā rēķinās. Protams, tas, kurš kontrolē plūsmas nacionālajā līmenī, var būt labvēlīgāks pret savām pašvaldībām. Ir pašvaldības, kuras ir labāk finansētas no fondu naudas, un ir, kuras sliktāk. Tipisks piemērs ir Rīga.

Ir vēl viens faktors – cik uzstājīgs un prasmīgs ir pašvaldības vadītājs. Ja ir profesionālis, tad viņš panāk savu.

Ja ir vājš pašvaldības vadītājs, vājš pašvaldības sastāvs un nav atbalsta nacionālā līmenī, tad ir bēdu ieleja.

Šāda tendence ir jau ļoti sen – laiku laikos. Tad kaut nacionālā līmeņa politika aptvēra, ka ir svarīga savu vēlētāju bāze uz vietām. Kad savulaik Latvijā bija 500 pašvaldības (pagasti), varbūt tas nebija tik svarīgi, bija sadrumstalotība. No brīža, kad Latvijā izveidoja 119 pašvaldības, tas jau kļuva svarīgi.

Neizbēgami, ka pašvaldībām būs jāmeklē attiecības, arī valdības partijas centīsies pievilnāt ar labumiem, investīcijām, lai pie viņiem cilvēki vairāk pārietu.

Redzams, ka pirms katrām vēlēšanām ir izteikta migrācija – paskatās, kas ir izdevīgāk, lokālās partijas migrē starp dažādiem blokiem, slēdz vienošanās.

Šobrīd ir grūtāk apdalīt jeb ignorēt kādus reģionus, jo pašvaldības ir stipri lielākas, jaudīgākas. Kad sāk apdalīt kādas vienības, jāapzinās, ka tas var atkosties nākamajās Saeimas vēlēšanās. Domāju, ka kaut kā šī tendence izlīdzināsies, bet, protams, būs mīluļi un nemīluļi.

Filips Rajevskis, politologs