Pirms kļuvu par tēti, biju egoists, kurš vairāk domāja par sevi. Kad piedzima dēls, sapratu, ka visa dzīve ir jāpakārto mazajam cilvēkam, jo viņam vajag neierobežoti daudz uzmanības.

Biju nobijies – likās, ka nāksies traki piespiesties, lai noliktu sevi otrajā plānā, bet tas kaut kā ļoti dabiski notika – es labprātīgi sevi pabīdīju otrajā plānā, turklāt to darīju ar lielu prieku.

Vienkārši sapratu, ka kopā ar mīļoto sievieti esmu radījis mazu cilvēku, es esmu par viņu atbildīgs, un tad visas tās lietas, kas it kā varētu būt jādara ar piespiešanos un būt nepatīkamas, pieņem, ka tā tas dzīvē ir un tā arī jābūt. Ja jāceļas septiņos, lai vestu viņu uz dārziņu, tad jāceļas. Un tu arī izbaudi agro rītu, kad abi ejat uz bērnudārzu.

Pauls mūsu ģimenē bija gaidīts bērniņš, nebija tā – pieteicās, un ko nu darīsim. Nezinu, vai var sajusties tā, ka šajā brīdī esi gatavs kļūt par tēti. Tu vienkārši kādā brīdī saproti, ka esi gatavs pamēģināt. Vai tiešām esi gatavs, to jau neviens nezina.

Man šķiet, ka tam īsti arī nevar sagatavoties, jo dzīves prioritātes tiek apgrieztas kājām gaisā. Un tam nevar nolikt tēta eksāmenu, pēc kā pilntiesīgi drīkst sevi saukt par tēti. Tā nenotiek.

Kad bērniņš piedzimst, tev pirmo reizi ieliek viņu rokās, tad tu saproti: ”Ā, nu, labi, tagad lecam tajā āliņģī iekšā, nezinot, kā būs tur apakšā.”

Mēs abi ar draudzeni plecu pie pleca darām visu, kas jādara attiecībā uz dēla audzināšanu, mājas darbiem. Skaidrs, ka pirmajā gadā vairāk vajag klāt mammu, bet labs tētis arī ir tāds, kurš neuztver savu lomu klišejiski: ”Es esmu tētis, tāpēc es būšu tas, kurš mācīs braukt ar riteni vai kurš mācīs makšķerēt.” Vai kurš pieslēgsies bērnu audzināšanai sestdienas pēcpusdienā, pārējā laikā – tas ir mammai.

Tētis ir tā pati mamma, tikai – tētis. Var gan uztaisīt ēst, gan nomainīt pamperu. Un ne tikai vienreiz nedēļā, bet pieņem, ka tev par mazo cilvēku ir jārūpējas nepārtraukti.

Pienākumus ģimenē īsti nedalām. Ja draudzenei ir darbi, tad viņa dara savus darbus, bet es tikmēr ar Paulu dzīvojos. Ja man ir darbi, tad savukārt draudzene auklē Paulu. Ja ir sakrājies veļas kalns, tad kāds to ieliek veļasmašīnā un pēc pāris stundām, kad izmazgājies, kāds to izņem. Un nav svarīgi – to izdaru es vai mana dzīvesbiedre.

Mēs 21. gadsimtā varam beidzot apjēgt, ka tētis ir ne tikai kaut kāda figūra, ar kuru bērnam dārziņā palielīties, jo ”mans tētis brauc ar tādu vai tādu mašīnu”, bet tētis ir tikpat svarīgs cilvēks kā mamma.

Gribētu, lai tad, ja Paulam dzīvē būs kādas problēmas, viņš nāktu pie manis un stāstītu, nevis tikai grupiņas biedriem spētu pateikt, ka mans tētis dara to un to. Es uzskatu – tajā brīdī, kad ģimenē ienāk bērns, mēs abi ar partneri par viņu rūpējamies. Vai vismaz cenšamies.

Man ir savā ziņā jāsaka paldies kovidam, jo dēls piedzima pandēmijas karstumā. Līdz ar to izrādes gandrīz nenotika vai nenotika vispār, un man bija iespēja redzēt Paula pirmos soļus, sagaidīt pirmos vārdus, pirmo apēsto ābolu un viņa reakciju uz garšu. Biju klāt visos nozīmīgākajos viņa dzīves pagrieziena punktos, ko parasti redz mammas, jo tēti ir darbā.

Bet, kā tas būs tālāk, es nezinu. Jo, strādājot teātrī, dienas ritms ir tāds, ka puika iet gulēt tad, ka man izrādes ir nesen sākušās. Līdz šim visu esam darījuši visi trīs kopā. Dēls ir pilntiesīgs mūsu komandas loceklis.

Tēva dienas tradīcija Latvijā ir tikai pašos aizmetņos, tādēļ grūti kaut ko komentēt. Bet, protams, ir labi, ka vispār tam pievērš uzmanību.

Mums sabiedrībā ir jārunā par tēva lomu ģimenē un to, ka tēvs ir ļoti svarīga persona bērna dzīvē.

Ja ir viena diena septembrī, kad to atzīmē, – labi. Katra maza lieta palīdz uzlabot situāciju, lai gan stereotipiskajai domāšanas maiņai būtu nepieciešami vēl kādi 50 gadi.

Pērn ģimenē Tēva dienu plaši neatzīmējām, atceros – bija kūciņa. Šogad būs savādāk, jo Pauls ir sācis bērnudārza gaitas, šodien tur būs pasākums, kur bērni ar tētiem sacentīsies sportiskās aktivitātēs.

Es neesmu liels svētku svinētājs, bet manai draudzenei un Paulam patīk svētki, tāpēc ļaušu viņiem svinēt un piedalīšos.

Gatis Maliks, aktieris, tētis viengadniekam Paulam