Viedokļu sadursmi sabiedrībā izraisījuši notikumi ap Bruknas muižas biedrību “Kalna svētību kopiena”, par kuru Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija saņēmusi sūdzības par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem un cietsirdīgām metodēm, kas tiek īstenotas pret nepilngadīgajiem.

Primāri, nav pat tik svarīgi uzskaitīt metodes, kuras ir mainījušās bērnu audzināšanā, kad mēs paši (vidējās un vecākās paaudzes pārstāvji) bijām bērni. Mainījies ir pats pamats, kā skatāmies uz bērnu, kā jūtam bērnu, kā domājam par bērna emocionālajām vajadzībām.

Svarīgākais termins, ko mēs kā vecāki esam iepazinuši, ir piesaiste – emocionālas, abpusēji ciešas attiecības, kas veidojas bērnam ar galveno aprūpētāju. Piesaistes stils nostiprinās līdz bērna divu gadu vecumam. Uz pētījumiem balstītās zināšanas par vecāka un bērna piesaisti ir mainījušas visu aprūpes sistēmu – dzemdību namā bērnu nešķir no mātes, slimnīcā ar bērnu var palikt vecāki, ir izzudis diennakts bērnudārzu piedāvājums, valstī ir uzsācies deinstitucionalizācijas process. Vairāk bērnu tagad aug audžuģimenēs un pie aizbildņiem, samazinās institūciju skaits un to lielums u.tml. Risinot dažādas situācijas, bērna vajadzības mēs mācāmies likt centrā.

No agrākās sistēmas, kad bērnu audzināja institūcijas vai kolektīvs, mēs tagad atrodamies sistēmā, kurā bērns jāaudzina vecākiem un ģimenei, kur piesaistes jautājumam ir pamatloma. Ja vecākam ar bērnu līdz atvases divu gadu vecumam nav nostiprinājusies drošā piesaiste, rodoties dažādām problēmsituācijām pusaudžu gados, tās būs grūtāk risināt.

Protams, arī audzināšanas metodes laika gaitā ir mainījušas. Bet nevarētu piekrist tiem, kas saka, ka šobrīd bērniem ir tikai tiesības un nav pienākumu. Robežu noteikšanas svarīgumu māca visās vecāku apmācības programmās, un tas ir viens no audzināšanas stūrakmeņiem, bet balansā ar pozitīvo disciplinēšanu, kas noteikti nav fiziski sodi (pēršana, likšana stūrī, kamēr noģībst u.tml.). Grūtības, iespējams, reizēm iezīmējas tajā, ka mēs esam vecāki, kas esam audzināti padomju garā, tāpēc tagad reizēm apjūkam, jo zinām, kādas attiecības gribas ar bērnu, zinām, kas ir labi, bet īsti nespējam to dot, jo paši esam auguši un pamatu ieguvuši citādā sistēmā.

Guna Krēgere-Medne, Kurzemes ģimeņu atbalsta centra “Liepāja” vadītāja