Piektdien, 22. janvārī, pulksten 19 “Promenādes” viesnīcā notika dokumentālas filmas “Ešafots. Soda izrāde” Liepājas pirmizrāde. Tās scenārijs veidots pēc advokāta Andra Grūtupa grāmatas “Ešafots” motīviem.

Filmas, tāpat kā grāmatas saturiskais pamats ir nacistu augstāko virsnieku tiesāšanas un publiskās pakāršanas fakts Rīgā 1946. gada sākumā. Tā kā tā jau demonstrēta Latvijas televīzijā, skatītāji Liepājā droši vien būs pamanījuši, ka viens no tiesājamiem – ģenerālis Albrehts Dižons fon Montetons kara beigas sagaidīja Liepājā. Taču ne A. Grūtupa grāmatā, ne filmā (un tas arī saprotams) ir pieminētas tikai dažas epizodes no ģenerālleitnanta Liepājas posma biogrāfijas. Jā, traģiska, varbūt pat baisa ir viņa dzīves pēdējā lappuse! Var jau teikt, ka “nekā personīga, tikai pavēļu pildīšana”…, bet no 1944. gada 10. oktobrī, kļūstot par Liepājas komandantu, fon Montetons ieguva augstāko varas un soģa titulu un attiecīgas pilnvaras. Protams, ka katastrofālā situācija frontē, kad krievu lielgabalu kanonādi pie Vaiņodes vai Priekules varēja skaidri sadzirdēja visos pilsētas nostūros, lika rīkoties nežēlīgi un ātri. Un ģenerālis rīkojās. Rīgas tiesas izrādē fon Montetonam nejautāja par 1944. gada 20. novembrī pēc kara tiesas sprieduma Liepājas Karostas cietumā nošautajiem 8 latviešu virsniekiem no Kureļa grupas, tā teikt; buržuāziskie nacionālisti vien bija. Bet kara tiesas spriedums tika izpildīts ar fon Montetona piekrišanu… A. Grūtupa grāmatā citēta ģenerāļa liecība par civiliedzīvotāju transportu nosūtīšanu uz Vāciju. Jā, šajos 12 kuģos bija Kurzemes bēgļi no krievu jau okupētās Latvijas daļas, taču bija arī ap 8 tūkstoši varmācīgi izvesto Kurzemes un Liepājas cilvēku.

1945. gada februārī Dižona fon Montetona kā augstākās izpildvaras pilnvaras paplašinājās, jo viņu iecēla par Liepājas cietokšņa komandantu. Gatavojoties aizsprotu kaujām, kad Kurzemes katla vācu grupējums būtu jāevakuējas caur Liepājas ostu, cietokšņa ārējo robežu noteica līdz Medzei, Durbei un aiz Grobiņas. Tādējādi simtiem apkārtnes iedzīvotāju nāves draudu ēnā tika nodarbināti nocietinājumu būvēs, bet nepaklausīgos ieslodzīja cukurfabrikas, pogu vai linoleja fabriku bada un nāves nometnēs. Montetonam bija pakļautas tādas represiju vienības kā 520 Geheime Feldpolizei grupa, kuras varā bija arī Kara Ostas cietums, komandantūras izmeklēšanas daļa 1c. No senās franču-prūšu aristokrātijas aprindām nākušais barons līdz pat 1945. gada 8. maijam apstiprināja militārās izlūkošanas un lauka žandarmērijas komandu nāves spriedumus.
1945. gada 23. februārī tika arestēti 10 ostas strādnieki. Viņu vaina spiegošanā par labu krieviem/neviens jau vairs nešaubījās par kara iznākumu/ tika pierādīta un tos nošāva Kara ostā 23. aprīlī. Tie bija: A. Poļanskis, V. Beinarovičs, J. Slēže, Ž. Piziks, A. Ķikuts, M. Reizups, A. Vaiņēvičs, R. Lukašēvičs, K. Vidiņš, Ž. Gārbēns. Protams, ka arī uz šī nāves sprieduma bija Montetona paraksts, ko viņš apstiprināja tiesā izmeklēšanā Rīgā.

Liepājā vēl joprojām teicami izskatās lepnā Graudu ielas 27 māja. 1944. gada decembrī un 1945. gada februārī šajā apkaimē vienuviet nokrita vairākas krievu lidotāju bumbas, dažas pat kādus 30 metrus no mājas. Liepājniekiem bija skaidrs, kam tās domātas, jo ēkā darbojās fon Montetona un jūras komandanta V. Burkarda štābi, bet II stāvā, ar skatu uz Graudu un Dīķu ielas stūri pat kara apstākļos vienmēr spodri zibsnīja Albrehta Dižona fon Montetona dzīvokļa logi. Piekrītu, ka uzvarētāja – Staļina impērijas organizētais Rīgas tiesas process ir farss ar viduslaiku inkvizīcijas elementiem. Taču – vai aristokrāts barons fon Montetons Liepājā bija tikai pavēļu izpildītājs?

Gunārs Silakaktiņš,
Kultūrvēsturiskā mantojuma eksperts

Graudu iela 27. Tās pagrabs no Dīķu ielas puses bija pārvērsts par betona cietoksni un fon Montetona rezerves štābu.