Rūpīgi apskatīju Liepājas teritorijas plānojumu no 2011. līdz 2023. gadam, kas izvietots domes vestibilā kā galvenajā prezentācijas vietā iedzīvotājiem. Šis plāns ir pirmais, pēc kura risināsies pilsētas attīstība 21. gadsimtā.

Tādēļ mani pārsteidza, ka ļoti detalizēta informācija ir sagatavota par esošo situāciju, bet kopumā nabadzīgāka par plānotajām izmaiņām tik ilgā nākotnes posmā.

Plānojuma ekspozīcija veidota kā stipri sarežģīta, vienkāršajam liepājniekam grūti izprotama un neizskaidrojoša. Dažādās planšetēs pat atšķiras perspektīvās apbūves marķējumi un anotācijas tām.

Par vienu no spilgtākajiem piemēriem tam varu minēt Liepājas teritorijas plānojuma projektu Jūrmalas parkam, kas liepājniekiem un viesiem allaž ir viens no Liepājas simboliem. Tā ziemeļu daļu ar šo plānojumu grib demontēt un atļaut tur veidot četru stāvu apbūvi 4,4 ha teritorijā. Izmantojot uzņēmēja Andra Griģa lieliski iecerēto, bet pagaidām iekonservēto sanatorijas projektu, kas aizņemtu līdz vienam hektāram nepieciešamās zemes, Liepājas virspolitiķi šai idejai ir uzsēdušies uz astes un caur šo plānojumu, pieminot sabiedrībai fascinējošo vārdu kurortoloģija, plāno legalizēt teritorijas apbūvi līdz “Kursas” klubam 4,4 ha platībā. Atļautā/ plānotā/ izmantošana ir stipri universāla: tirdzniecības un pakalpojumu objekti (plānojuma dokumentā – 290. punkts), kultūras iestādes, ārstniecības iestādes, SPA centrs, kafejnīcas… ar maksimālo apbūves augstumu – 4 stāvi un apbūves blīvumu – 30 procentu.

Tas ir šokējošs fakts, ar kādu šī sasaukuma Liepājas virspolitiķiem pietiek dūšas amputēt vēsturiskā Jūrmalas parka daļu, atļaujot tur būvēt blīvu apbūvi sabiedrībai labskanīga vārda – kurortoloģijas attīstība – būvkontekstā.

Ja jau pieminēju par politiķiem, tad svaigā atmiņā ir Seska kunga apgalvojums “Kurzemes Vārdā” par to, ka vecās slimnīcas brīvā teritorija būs kā Jūrmalas parka turpinājums. Bet rezultātā politiski uzstādījumi teritorijas plānojuma autoriem, SIA “Grupa 93” ir “nejauši” izmainīti uz pretējo – ir ieslēgta zaļā gaisma vecās slimnīcas teritorijas blīvai apbūvei, tur paredzot apbūves tipa teritoriju; būvēt ārstniecības un kūrorta objektus, ar kūrorta un viesmīlības uzņēmējdarbību saistītas celtnes, kam ziemeļu daļā būtu atļauti 2 stāvi (9 m), bet dienvidu daļā – 4 stāvi (16 m). Jezuītiskā viltībā šeit gan nav minēts atļautās apbūves blīvums, bet gan “minimālā brīvā teritorija – 45 %”. Nu, protams, atkal ar maģisko kurortoloģijas perspektīvu kā jauktu darījumu un sabiedrisko objektu apbūves vietu.

Šajā teritorijā neturpinot parku, bet definējot to kā parka apbūves teritoriju, politiķi negrib saukt lietas īstajos vārdos. Es pieļauju, ka šajās vietās saduras egoistiskas politbiznesa ambīcijas ar sabiedrības interesēm.

Šis ir ļoti piemērots laiks, kad politiķi var atļauties pieņemt antiliepājnieciskus lēmumus, jo ir krīze un iedzīvotāju aktivitātes ir mazinājušās. Bez tam līdz pašvaldības vēlēšanām ir divi gadi. Pēc politologu novērojumiem, iedzīvotāju operatīvā atmiņa darbojas līdz pusgadam. Taču teritorijas plānojuma sekas ietekmēs Liepāju vismaz gadsimtu. Vai pašreizējiem politiķiem ir morālas tiesības amputēt Jūrmalas parka daļu, kura ir veidota vairākus gadsimtus? Manuprāt, teritorijas plānojumam šajā gadījumā nevajadzētu darboties kā Jūrmalas parka “likvidatoram”, bet pieļaut atsevišķu sabiedrisku būvju iespējamību, ja rastos konkrēts piedāvājums un to varētu risināt detālplānojuma ietvaros.

Jūrmalas parks ir domāts VISIEM liepājniekiem!

Gunārs Silakaktiņš,
biedrības “Par Liepāju” valdes loceklis