Patiesībā piederu cilvēku grupai, kuri uzskata, ka jebkura jauna darba vai ieceres īstenošanai nebūt nav jāgaida kalendāra noteiktais jaunais gads. Taču ir tikai cilvēcīgi, ka šajā laika posmā mēs gluži neviļus atskatāmies uz aizvadīto, un atļaujos cerēt, ka turpat katrs no mums arī vēlas sagaidīt ko pavisam īpašu 2011. Truša, Zaķa vai Kaķa gadā!

Publiski raucot degunu, bet klusībā arī vislielākie skeptiķi pārlasa astrologu solītās prognozes. Kopā ar pārējiem svinētājiem pūlas saskatīt izlietās alvas laimes figūru un pavisam nejauši uzvilcis sagaidāmā gada dominējošās krāsas žaketīti. Jāteic, arī es allaž piedomāju, lai mājās būtu kāds no gada simboliem. Sīka porcelāna figūriņa, tīģera attēls vai smieklīga bērna mantiņa. Pie sevis pasmaidot, secinu, ka šogad veiksmes pievilināšanai esmu nodrošinājusies īpaši. Rāmi savā būrītī dienas aizvada sudraba pundurtrusīte Anna Meja, kurai vīzdegunīgi slājot garām, ar nemainīgi augstprātīgu attieksmi uzlūko ģimenes mīlulis, runcis Mario. Tā teikt, dzīvie simboli augu dienu.

Taču, ja nopietni, vislielāko prieku rada doma, ka jaunajā gadā ķeršos pie kādas ieceres realizācijas, par kuras eksistenci pirms mēneša pat nenojautu.

Kad biju vēl pavisam mazs skuķēns, skolā tika izsludināts zīmēšanas konkurss. Dalībniekiem vajadzēja ilustrēt tolaik ļoti populāro pasaku “Sniega karaliene”. Taisnības labad jāatzīst, ka attiecībā uz zīmēšanu Dabas māte mani ir stipri apdalījusi. Līdz šai dienai prātā izlolots garausis, realizēts uz papīra, vairāk atgādina briesmonīti no kādas japāņu multenes, nevis piemīlīgo meža zvēru. Bet, kā jau tolaik ierasts, piedalīšanās bija obligāta un nācās spiest uz pasakas filozofisko interpretāciju, nevis vizuālo tēlu. Sekoja galvu reibinoša karjera! Skolas konkursa uzvarētājs, kura par lielu brīnumu izrādījos es, tika izvirzīts pilsētas mērogā. Notika acīmredzami neticamais. Pieaicinātā mākslinieku žūrija manu mākslas darbu atzina par absolūto konkursa uzvarētāju Liepājas pilsētā. Tā teikt Grand Prix! Diemžēl vairs neatceros žūrijas komisijas priekšsēdētāja vārdu, taču atceros viņa teikto svinīgajā uzrunā, kurā tas atzina, cik ļoti tiem patikusi zīmējumā paustā ideja, ka izpildījums vairs nebūt nav bijis noteicošais.

Tagad vecā gada pašā nogalē un sagaidot jauno esmu tikusi pie bagātīga krāsu un otu komplekta, lai atkal ilustrētu. Un šis šķietamais sīkums satrauc ar jaunām vēsmām un vieglu ziņkāri, kas no tā visa sanāks.

Lai arī Jums izdodas savu ikdienas rutīnu iekrāsot, kā vien vēlaties un ar ko vēlaties! Kāds zars, doma vai darbiņš, pie kā pieķerties!

Gunita Boka