Tā
nu tas cilvēks ir iekārtots, ka labi nebūs nekad. Ja līst lietus
– par daudz un par slapju. Spīd saule – par spilgtu un par
karstu. Sasnidzis sniegs – par daudz, par dziļu un vispār auksti!
Bet, ļaudis mīļie, ir taču ziema! Tiesa gan, kādu neesam
piedzīvojuši jau vairākus gadus. Esam atraduši tīrīt sniegu
pagalmos, meklēt pēc siltākiem džemperīšiem, kāda rakstaina
dūraiņa un karstas upeņu tējas. Nu gluži kā senās bērnības
dienās.

Pukoties
uz mīļo Dieviņu vai Dabas māti ir vairāk nekā bezjēdzīgi, un
pagājušās brīvdienas nolēmu veidot pēc sava prāta. Tā teikt,
tās būs tieši tik labas un priecīgas, kā man gribēsies! Nolēmu
ziemu baudīt! Ja reiz pavērusies tāda iespēja. Un meklēju vien
šķūnītī slēpju galus, kuriem pielietojums nebija rasts gadu
desmitiem.

Konstatēju,
ka slēpēm arī pēc tik ilgas stāvēšanas nav ne vainas,
nospodrinu tās. Tāltālā pieliekamā stūrītī atrodu arī slēpju
zābakus un var doties lielajā piedzīvojumā.

Drusku,
nu tikai drusku ir jāsaņemas, jo vilinājums palikt siltā istabiņā
uz silta dīvāniņa pie smuka televizoriņa izrādās diezgan
spēcīgs, bet atzīties pašai sev, ka padodos, – tā nu būtu
vislielākā sakāve.

Un
es dodos ārā – aukstumā un sniegā. Pirmais mēģinājums
stīvējot zābakus slēpju aizdarēs, ir stipri nemākulīgs un,
nebaidos atzīt, tizls. Nākamais solis – stīvām kājām mēģinot
ieslidināt slēpju sliedes sniegā – iespējams vēl tizlāks. To
apliecina arī koka zarā sēdošā žagata, kura, kā man šķiet,
smejas “vēderu turēdama”. Es gan pļāpu aprāju, lai nu
nesmej tik dikti – iegāzīsies ar knābi sniega kupenā, dabūšu
vēl glābt. Pirmie soļi, pirmie metri, pirmās desmit minūtes
tās grūtākās. Taču – āķis lūpā! Es to varu! Manas kājas
vēl atceras iemaņas, un nu jau palaižu maķenīt straujāk, kas
gan beidzas likumsakarīgi – taisni uz dibena un taisni kupenā.
Bet tos smieklus! Nu laižu kopā ar žagatu!

Ar
prieka un endorfīna vīrusu aplipināju arī draudzeni, nākamo
brīvdienu baudām kopā! Un, ticiet man, – tas tik bija ko vērts!