Ik palaikam kā neizbēgams paisuma vilnis pilsētā uzvirmo klejojošo kaķu problēma. Kas tagad, ņemot vērā dzīvnieku dabīgo vairošanās instinktu un pavasari, saasinājusies. Mēģinājumi lietas labā ko darīt vairāk vai mazāk beigušies ar fiasko – kaķu tantes turpina šiverēties, kaitinot kaimiņus un līdzcilvēkus, ķērāji taisnojas, ka šiem rokas par īsām, un akmens veļas.

Vārtrūmēs, pie māju pagalmiem un pagrabiem mūs nereti sagaida arvien augoši bari kaķu bērnu ar slimām, strutainām actiņām, ādas ekzēmas saēstiem kažociņiem un pusbaduši.

Problēmā iedziļinoties, ir skaidrs, ka tā ir ļoti pretrunīga un kategorisks spriedums (vismaz no manis) nav gaidāms. Grozi, kā gribi, un kod, kurā pirkstā gribi, – sāp taču.

Manās kā kaislīgas kaķu mīles un dievinātājas acīs kaķu tantes līdz šim izpelnījušās ordeni humānisma vārdā. Jo šīs ne tuvu turīgās sievietes katru dienu iegādājas maisiem vien gan subproduktus tirgū, gan ne pavisam ne lēto īpašo kaķu barību. Viņas katru dienu dodas reidā pa savu teritoriju, lai pabarotu mazos grūtdienīšus. Un tad no malu malām tek pūciņas un kiskas, lai dabūtu pa kārumam.

Līdz kādu pēcpusdienu mana žēlsirdīgi noskaņotā dvēsele savā pārliecībā tā kā drusku sašķobījās.

Bija darbdienas novakare, un bariņš potenciālo braucēju paslēpušies nojumē, lai glābtos no dzestrā ziemeļu vēja un slapjām sniega pārslām. Kā jau zināms, šājā laikā pilsētas autobusi kursē tādā kā vilcieniņā – ar nelielu intervālu cits pēc cita. Tad, lūk, apstājās 3.maršruta autobuss, un izrausās man jau zināmais tantuks. Tālākais bija mini skečs ar nelielu Hičkoka piedevu.

Absolūti un pilnīgi neievērojot divkājainās radības, kaķu barotāja uzsāka aktīvu un nesankcionētu darbību tieši zem jumtiņa. Dažādu skaņu un ēdienu smaržu vilināti, no visiem iespējamiem pakšiem konkrētā virzienā plūda dažāda paskata un krāsu kaķu bomzīši.
Viens un divi – autobusa pieturas nojume bija atbrīvota (divkājainie, sarāvušies čokurā, drebinājās aukstajā vējā), un uz soliņiem iekārtojies kaķu kūrorts ar pilnu pansiju.

Normāli tas nav, nodomāju, un pirmoreiz iešāvās prātā pavisam ķecerīga doma: vai izrādītā žēlsirdība patiesi ir žēlsirdība? Vai kā sava veida ziedot.lv portāls, kur visai bieži mēs atpērkamies paši no sevis. Pastumjot tālāk no acīm, no apziņas, lai neredzētu dzīves ne tik skaistās izpausmes.

Taču kur risinājums? Izķert, sterilizēt? Neiespējami un nežēlīgi. Katrā ziņā jautājums ir ļoti neviennozīmīgs un diskutabls.

Gunita Boka