Krējums, krēms, izstrādājums. Kādam varbūt šķitīs, kāda starpība? Ja nu vienīgi cenā, jo pēdējie produkti ir par dažiem desmitiem  centu lētāki par skābo krējumu, īsto sieru, saldējumu utt. Taču, kad man kārtējās steigas dēļ cerētā krējuma vietā uz mājām gadījās aizvest “Skābo krēmu” (vārds “krēms” turklāt ir tik maziem burtiņiem, ka tikai īpaši ielūkojoties, to var pamanīt), varēju tikai šķendēties pati uz sevi un minēto produktu nelietot. Jo, pirmkārt, garšas ziņā to var atšķirt nešaubīgi un biedē arī tā izcelsme. Kādam kolēģim līdzīgs misēklis gadījies it kā ar “Krievijas sieru” un saldējumu.  No sākuma sašutumā gribējās iesaukties: kas un kāpēc vispār tādus ir atļāvis ražot un tirgot, jo, tikai mazliet iedziļinoties, redzam, ka fakti patiesi ir biedējoši.

Krēmiem, to izstrādājumiem un citiem tāda veida produktiem ne piens, ne pienskābes pat tuvumā, tā teikt, nav stāvējuši. Ražošanas procesā tiem tiek pievienotas tā saucamās augu eļļas un nebūt jau ne tās labākās, bet (aptuveni trīs reizes) lētākās! Un pārsvarā tā esot iecietinātā palmu eļļa, kas nesatur bioloģiski aktīvas vielas un dod enerģiju. Turklāt marķējumos tas praktiski nav norādīts, tik vien, ka izmantota augu eļļa.

Taču sliktākais ir tas, ka augu taukos daļēji ir sastopamas arī transskābes, kuru kaitīgā ietekme uz cilvēka veselību jau ir zinātniski pierādīta.

Tirgotāji (jāatzīmē gan, ne visi –  tie, kas pārstrādā dabiskos piena produktus, atkal sūdzas par negodīgu un izkropļotu konkurenci, taču diemžēl bez panākumiem un dzirdīgu ausu sasniegšanas) gan apgalvo pretējo – minētie produkti esot līdzvērtīgi īstajiem un turklāt lētāki, tātad pircējam pieejamāki.

Jā, lētāks ir gan – piemēram, tāda paša iepakojuma krējums bija aptuveni 20 eirocentu dārgāks par krēmu. Tātad atkal – slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās! Vai tiešām tas būtu tā vērts, lai apzināti bojātu savu veselību un pēc tam papildinātu aptieku un ambulanču rindas? Un tur jau ar dažiem desmitiem eirocentu sanāks tikai plāksteris, ko uzlīmēt uz noberztā papēža.

Gunita Boka