Par savu Skolotāju gribēju uzrakstīt jau sen. Bet darbs dzen darbu un laika, kā allaž, vienmēr par maz. Taču, tuvojoties skolotāju svētku dienai oktobra sākumā, to vairs atlikt nedrīkst.

Iespējams, es maldos, taču man šķiet, ka gandrīz jebkuram ir stāsts par savu Skolotāju. Jo, paejot kādam laika sprīdim, atmiņa jau izsijā tos jaukos, krāsainos un interesantos brīžus, pastumjot pēc iespēja tālāk epizodes, kuras atcerēties nepavisam negribas. Kaut gan diemžēl nākas piedzīvot arī tādas, kad skolotājs nejauši, it kā garām ejot, ievaino skolēna jau tā trauslo pašapziņu ar neapdomīgiem vārdiem vai dzēlībām, kuras aizmirst tā arī neizdodas. Nepamatoti apvainojumi, aizdomas vai vienkārši nievas. Diemžēl tā ir noticis vienmēr un, visticamāk, arī būs.

Kā jebkurā profesijā, arī skolotāju saime nav pasargāta no pelavām, kas neglābjami bojā kopskatu. Bet, par laimi, tā tomēr ir tikai maza daliņa no tiem pedagogiem, kurus mēs atceramies un godinām.

Vēl aizvien apbrīnoju savas algebras skolotājas pacietību, kad teju katru rītu ar nokavēšanos iebrāzos klasē un slaveno frāzi – atvainojos par traucējumu, vai drīkst sēsties? – noskandinājusi, devos uz savu solu. Kolorīto fizikas skolotāju, kuram fakts vien, ka skolēns sagatavojies un kaut ko arī mācījies, izraisīja zināmu cieņu. Angļu valodas skolotāja, pēc kuras mācībām svešvalodā kaut cik ciešami buldurēja pat visneattapīgākie. Jauniņā literatūras guru, kas vairāk par frāzēm un pareizrakstību ar visaugstāko atzīmi sacerējumos vērtēja skolēna personīgo domu un dvēseles lidojumu. Un tā vēl varētu turpināt.

Un, protams, mana rokdarbu skolotāja Veltiņa. Tā mīļi visus šos gadus to saucam. Saikne ar vitālo un dzīvespriecīgo kundzi nav pārtrūkusi nekad. Kaut skolas gaitas sen jau aiz kalniem un arīdzan pati Veltiņa pensionāres godā.

Vislielākais paldies, ka skolotāja vairāk par precīzu krusttiņdūrienu mums iemācīja cieņu citam pret citu un darbu. Iemācīja respektēt katras personības individualitāti un censties saprast, nevis nopulgot un aprunāt. Ar vislielāko uzmanību tā vienmēr uzklausīja mūsu bērnišķīgos spriedumus un skaudro dzīves analīzi.

Un pavisam nesen, atzīmējot Veltiņas cienījamo jubileju, kā dopings dvēselei tika skolotājas dzīvesprieks, ticība labajam un nenogurstošais darbošanās spars. Pajautājusi kāda Liepājā populāra sporta kluba vadītājam, vai pastāv vecuma cenzs, lai to apmeklētu, un saņēmusi atbildi, ka vienīgais noteikums ir nepieciešamais sporta tērps, Veltiņa metas iekarot trenažieru noslēpumaino pasauli.

Vēl joprojām, kaut vairs ne rokdarbos, Tu paliec mūsu Skolotāja.

Gunita Boka