Savas aizmāršības un neliela pārpratuma dēļ kādu sestdienas vakaru nācās iegriezties liepājnieku iecienītajā Rokkafejnīcā. Iemesls bija gaužām prozaisks – paņemt mājas rezerves atslēgas, jo savējās biju kaut kur atstājusi. Kā jau brīvdienu vakarā, par apmeklētāju trūkumu bārmeņi sūdzēties nevar.

Te burzmā pie bāra letes pamanu arī kādu sen nesatiktu labu paziņu. Steigties īpaši nav kur un tērzējot pasūtām arī pa glāzei vīna.

Līdz kādā brīdī, elkoņiem sparīgi airējoties, starp mums iespraucas cienījama vecuma tantuks. Ar neslēptu pompu bārmenim tiek pasūtīta krietna deva laba konjaka un varenas vakariņas. Sākumā jūtamies saērcinātas par tik negaidītu traucēkli, taču sieviņas omulība un neslēptā sirsnība ātri atbruņo. Un kā lai dusmojas uz jubilāru! Jo tikpat neviltotā atklātībā uzzinām, ka šovakar tiek svinēta viņas dzimšanas diena. Septiņdesmit ar krietnu astīti! Jauniegūtās paziņas valoda burbuļo kā strautiņš pavasarī, un pēc brīža jau esam diezgan labi informētas par sieviņas šīs zemes gaitām. Viņas pārziņā, kā izrādās, ir plaša lauku saimniecība tepat Durbes pusē. Par gotiņām, kurām jāsēž klāt kaut vai vairākas naktis, ja gaidāms teliņš. Par kāpostu taureņiem. Par alerģiju, kas moka viņas acis karstajā siena laikā, un par nebeidzamo dzīvesprieku.

“Dēls jau uz mani dusmojas,” viņa kā ķircinoties norāda uz saīgušo pusmūža vīrieti pie tuvākā galdiņa,”un neparko negribēja nākt līdzi. Taču pirms nomirstu, nu dikti gribēju redzēt, kāda tad ir izdaudzinātā Roķene!” tā triumfiāli nobeidz, pastumdama tālāk uz pieres lepno lapsādas cepuri.
Kad pēc krietna brīža oficiants atnes sieviņas pasūtīto maltīti, manas acis pārsteigumā ieplešas. Uz paplātes, gluži kā fimā “Vella kalpi”, gozējās vesels, brūni apcepts cuciņš ar kartupelīšiem un sautētiem kāpostiem apkārt.

Lauku ļaužu viesmīlībā arī mēs tiekam aicinātas pie dzīru galda, no kura gan laipni atsakāmies. Smalkie pilsētnieču vēderi nav pieraduši pie vakariņām vēlā vakara stundā un kur nu vēl tik sātīgām.

Taču atvadīšanās no jaunajiem draugiem izvēršas gana sirsnīga. Un abas ar draudzeni esam vienisprātis – kamēr vien, neskatoties uz gadiem, mums gribēsies izmēģināt ko jaunu un nebijušu, neņemot vērā, vai tā pieklājas, mūs nu nekādi nevarēs saukt par vecām!

Gunita Boka