Pēdējās dienās gadījās piedzīvot interesantu sarunu ar 19 gadus vecu jaunieti, kurš nesatricināmi apgalvoja, ka viņam par šo dzīvi viss ir skaidrs. Atbildes tā teikt, jau rokā! Un gluži nesagatavotu pārsteidza mani ar jautājumu, kā radusies dzīvība uz zemes?

Kaut arī zinu par Darvina evolūcijas teoriju un pat neapgāžamajiem pierādījumiem – atrastām dinozauru atliekām un tamlīdzīgi, vairāk tomēr pieslejos domai, ka mūs radījis Dievs. Un nācās atzīt, ka lāgā to izskaidrot nespēju. Ticu, kaut nevaru pierādīt, kāpēc. Jaunietis palika tikpat karstasinīgs, kā sarunas sākumā. Viņam bija dzelžaina un neapgāžama pārliecība – Jēzus Kristus tiešām ir bijis reāla, fiziska persona, kurš arī šodien spēj tev palīdzēt, ja vien viņu lūdz. Spēcīga Ziemassvētku vēsts, pašā Adventes priekšvakarā.

Tad neviļus atcerējos, ka arī manā dzīvē bijis tas briesmīgais laiks, ap gadiem sešpadsmit, kad likās – visu saprotu, zinu un spēju paskaidrot. Līdz dienas un nedienas, kā ūdens piles, drupināja manu cieto pārliecības akmeni. Rezultātā – apjucis un retorisks kāpēc, uz kuru atbildes ar mainīgām sekmēm, tiek meklētas joprojām.

Dzīve, protams, tikai retajam izdodas gluda, kā šoseja. Vairākums – krītam, klūpam un maldāmies. Taču, manuprāt, lielākais pārbaudījums ir paturēt gaismu sevī. Lai arī kā – vismaz mēģināt ķepuroties un kārpīties ārā no bedres. Tas ir grūti, jo efekts līdzinās sniegā iebrauktām ragavas sliedēm. Kaut vecais ceļs jau sen apnicis un sagādā sirdssāpes, jāpieliek zināmas pūles, lai tiktu no tām ārā. Kāds padzīvojis ciniķis reiz teica: “Svētajos rakstos ir vārdi – klauvē un tev taps atvērts. Es klauvēju jau gadiem ilgi. Man ir apnicis un vairs nespēju.” Taču viņam neienāca prātā vienkārša doma, ka durvis ir atvērtas un atliek tikai iet iekšā. Taču, to nevar izdarīt, ja noslēgta un cieta sirds.

Šajā sakarā kāda spilgta epizode mani nepamet jau gadiem. Ir rīta stunda un vairākums ļaužu steidzas savās ikdienas gaitās. Lielajā ielā, acīmredzot izkāpusi no tramvaja, pie trotuāra sliekšņa, kā sastingusi stāv maza auguma sirmgalve. Pieejot tuvāk, redzu, ka viss sīkais augumiņš, acu skatiens pauž milzīgu koncentrēšanos, lai pārvarētu nopietnu šķērsli – trotuāra pakāpienu. Piesteigusies pasniedzu roku un kopā uzkāpjam uz trotuāra. Kad sieviņa metās tencināt, manas acis mirklī piepildījās asarām. Nesapratu, kāpēc ļaudis vienaldzīgi bija ilgstoši gājuši tai garām. Jo nevajadzēja taču neko, lai palīdzētu. Laiks – vien dažas minūtes un elkonis uz kura atbalstīties.

Gunita Boka