Iespējams,
ne vienam vien jau apnikusi tā teikt mūžīgā kladzināšana,
ka lūk vecajā Eiropā – dzīves līmenis ir nesamērojami augstāks, cilvēku
savstarpējās attiecības laipnas un pieklājīgas un arī iespējas daudz plašākas.

No
vienas puses, šiem apgalvojumiem nevar nepiekrist un domāju, ka Latvijā
nomainīsies vēl ne viena vien paaudze, līdz arī mēs varēsim teikt ko līdzīgu.
Ja vien paši nesapratīsim, ka tomēr lielākā daļa atslēgu ir mūsu pašu rokās.

Vēl joprojām negribam un neprotam strādāt (lai
neapvainojas darba rūķi, jo saprotams, ka runa nav par visiem Latvijas ļaudīm).
Jā, diemžēl vēl un vēl nākas saskarties ar situācijām, kad tā teikt,  solīts makā nekrīt. Apsolīts tiek – darbiņš
padarīts netiek. Un, kā atzina man pazīstama uzņēmēja, ar šādām situācijām
viņai nākoties sastapties arvien biežāk. Tad piegādes kavējas, tad nenotiek
vispār un turklāt bez jebkādiem paskaidrojumiem. Kad pats sāc meklēt rokās vainīgo, atbildes ir prātam neaptveramas
un vienkāršas:” – Piedod, nepaspēju”, “Piedod, nesanāca”,
utt. Lieki piebilst, ka šāda attieksme vecajā Eiropā ir vienkārši nepieļaujama.
Un ja tāds retums arī gadīsies, tad bez šaubām tā būs pēdējā reize, pēdējā
diena darboņa karjerā.

Arī savstarpējās attiecībās valda līdzīgs
purvs. Nu pasakiet man, kas traucē cilvēkiem viens otram uzsmaidīt? Kas traucē
vīram kā ozolam atbrīvot vietu sievietei sabiedriskajā transportā? Kā tas
notiek tajā pašā Eiropā, kur vīrietis, jau dāmu ieraugot, vārda tiešā nozīmē
lec kājāsun piedāvā apsēsties. Turpretī
mūsu brašuļi savās vietās aizrautīgi pēta garāmslīdošos kokus
(tieši divreiz dienā. No rīta un vakarpusē mājup dodoties. Taču kāda jauna nianse
jau var gadīties vienmēr!), pat ja pie stangas
pieķērusies līgojas jau māmulīte gados cienījamos. Un kamēr paša mamma,
paša ģimenē šim puisietim nemācīs elementārās, bet ļoti svarīgās lietas, nekas,
absolūti nekas nemainīsies. Vairumā gadījumu.

Un
tāpēc es no visas sirds priecājos par tiem izņēmumiem, kas ir atraduši savu
nišu tepat mūsu zemītē darba jomā un sekmīgi tajā darbojas, gan par tiem
puišiem, kas atdod savu vietu autobusā bez minstināšanās un šaubām. Un tajā
brīdī pateiksim viņiem paldies!

Tik
daudz mēs spējam un varam ietekmēt, bet savstarpējo noskaņojumu tas noteikti
uzlabos.