Notikums, par kuru gribu pastāstīt, ir visai pasens – proti, pagājušā gada Ziemassvētkos kāda ģimene ar trīs atvasēm vecumā no diviem līdz desmit gadiem nolēma izmantot valdības labvēlību – katram piešķirtās tiesības uz savu svētku egli, sēdās automašīnā, lai dotos uz mežu un kopīgi izraudzītos zaļo skaistuli, ko vest mājās.

Apbruņota ar karstu tēju termosā, māmiņas sarūpētiem pīrāgiem, burkāniem un āboliem meža zvēru cienastam, lielais piedzīvojums var sākties.

Jāteic, ka nekādi lielie meža zinātāji nav neviens no vecākiem, tāpēc gan mežs, gan iebraucamās takas tika izraudzītas, tā teikt, uz labu laimi. Taču mazuļos tas viss tikai pastiprina interesi un nebeidzamas čalas par aizraujošo avantūru.

Zināmas grūtības jau rodas pašā sākumā – jo gandrīz visas zaļsvārces piesnigušas tik skaisti baltas, un, iepriekš nenopurinot, nekādi nav iespējams noteikt, kas zem sniega segas slēpjas. Daža jau izrādās jau stipri nobirusi un rūsgana. Dažai zari reti, līki un visādi citādi neizdevušies. Kad pēc ilgākiem pūliņiem saime beidzot ir izraudzījusies rotu saviem svētkiem, – sākas pati galvenā un lielākā jezga, tik aizraujoša, ka abiem brāļiem nav pat laika ne tējas malku iedzert, ne pa rausim uzkost, jo taču jāsaprot un jāvienojas, kurš zāģēs, kā eglīti apsies, kā dabūs līdz mašīnai un arī tajā iekšā.

Kamēr ģimenes vīrieši rosās ap tik svarīgām un tehniskām padarīšanām, pastarīte – mazā māšele – māmiņai piepalīdzot, zemākajos koku zaros karina burkānu šķēlītes un ābolu gabaliņus – lai zaķīšiem, stirniņām un citiem radījumiem svētku vakarā arī būtu pa kārumam.

Ziemas diena ir īsa, un klāt jau Svētvakars, kad bērneļi, satupuši ap pašu gādāto un skaisti izrotāto eglīti, laimīgi un noguruši gaida Salatēvu ar dāvanu maisu.

Taču, ak vai, vecīša (omīšu un opīšu sarūpētās veltes) dārgās un glaunās dāvanas šoreiz paliek otrajā plānā. Jo cits pie cita un sirmās, kuplās bārdas īpašnieka spiezdamies, bērni aizgūtnēm dalās savā lielajā dienas piedzīvojumā. Un mazās sirsniņas pukst tik strauji un patiesa prieka pārpilnas kā vēstījums par Ziemassvētku patieso jēgu un būtību, ko atklāt katru gadu no jauna.

Gunita Boka