Kādā no Adventes svētdienu pēcpusdienām omulīgā kompānijā malkojot rubīnsarkano, pēc krustnagliņām smaržojošo karstvīnu, mums izvērtās gluži neierasta diskusija. Kamīnā sprēgājošo malkas pagaļu noskaņā prātojām par to, cik labi, ka pavisam drīz jau atkal būs klāt Ziemassvētki un viss ritēs uz gaismas pusi.

Pēkšņi viens no vakarētājiem iesaucās, ka gaužām aplami esot šo laiku saistīt ar Kristus bērniņa dzimšanu, kā to dēvē visā kristīgajā pasaulē.

“Jebkurš teologs jums pierādīs, ka 24.decembris nepavisam nav Kristus dzimšanas diena. Mazliet precizāks šis datums varētu būt pareizticīgo konfescijā, taču arī tas ir tikai pieņēmums,” runātājs uzvaroši pabeidza savu sakāmo.

Lieki piebilst, ka mēs, pārējie, palikām, kā ar ūdeni aplieti, jo visu savu apzinīgo mūžu tomēr Ziemassvētkus kaut kādā veidā esam saistījuši ar Jēzus dzimšanas faktu.

“Bet svētvakarā taču visās baznīcās tiek skandināts – “Jums šovakar Pestītājs dzimis”,” es vārgi centos oponēt, taču īpaši vairs neviens manī neklausījās, jo katram bija kāds spēcīgs arguments bilstams nejauši aizskartās tēmas sakarā.

Apmulsusi pie sevis prātoju, cik labi būtu, ja senajiem praviešiem, kuri tiek uzskatīti par pirmajiem lieciniekiem Bētlemes notikumos, līdzi būtu bijuši mobiļniki. Uztaisām bildīti – klikš, klikš –, pārsūtām draugiem, un viss ir skaidrs – lietiskie pierādījumi kā uz delnas – mazais Jēzus puisēns silītē, turpat arī Jāzeps ar Mariju un pulciņš laimē gavilējošu eņģeļu. Atkrīt šaubas un spriedelējumi. Bet nekā – lietisko pierādījumu šajā lietā nav. Atliek tikai ticēt. Vai arī neticēt, tas nu katra paša ziņā. Taču, lai kāda būtu jūsu pārliecība un ticības spēks, noliedzams nav fakts, ka maģiska un noslēpumaina šajās dienās ir arī pati daba. Jo tas ir vienīgais punkts gada ritumā, ka atkal aci pret aci gaisma satiekas ar tumsu šajā nebeidzamajā cīniņā. Un atkal tumsa tiek uzvarēta un viss iet uz gaismas pusi. It kā pats Visums šajās Ziemassvētku dienās gribētu mums sacīt – ieklausies.

Ieklausies sevī, savā ģimenē, līdzcilvēkos. Ieklausies…

Gunita Boka