Nereti ir skandināts sauklis – “Māksla pieder tautai!” Taču nekā, mīļie. Turpmāk, ja gribēsit apmeklēt kādu no laikmetīgās mākslas izstādēm, tad tikai, kā minimums, vismaz ar Mākslas skolas diplomu kabatā. Nu vismaz tā varēja nojaust no kādas intervijas ar visnotaļ cienījamu jaunu mākslinieci, kura apgalvoja, ka saprast laikmetīgo mākslu var tikai ar attiecīgo izglītību.

Nu, ja man tā pavisam godīgi jāsaka – nesaprotu jau ar! Visu cieņu darboņiem, taču ko simbolizē rindā saliktas tukšas burciņas vai liela, melna svītra tikpat milzīga, balta audekla pašā vidū?! Varu tikai filozofēt par tukšiem un pustukšiem traukiem pēc psiholoģijas metodes vai līniju bezgalībā utt. Taču tas, kā smejies, būs mans subjektīvais viedoklis.

Protams, protams, mainās laiki, mainās arī izteiksmes formas, tēmas, tēli, galu galā, arī dzīves ritms ir gluži cits. Bet man šķiet, ka patiesā māksla dzīvo savu talantīgo un mūžīgo dzīvi neatkarīgi no mums un mūsu izglītības līmeņa.

Protams, diezin vai Sašiņš, ķīlējot autiņu savā garāžā, klausās Bahu vai Vivaldi “Gadalaikus”, piemēram. Taču šīs vērtības dzīvo cauri gadsimtiem un joprojām uz koncertzālēm vilina daudzus simtus klausītāju. Un diezin, cik no viņiem ir vismaz kāda muzikālā izglītība? Kādam jau ir, taču, piekritīsiet, tas patiešām nav būtiski.

Vai teātra māksla! Manuprāt, izrāde nav izdevusies, ja ,sēžot zālē, sāku prātot, kādu bulciņu pirkt pa ceļam uz mājām. Taču, ja notiekošais uz skatuves tevi aizrauj līdzi tā, ka attopies tikai ar iedegtajām lustrām zālē un skatītāju aplausiem – kas tur ko saprast vai nesaprast! Māksla dzīvo savu patieso dzīvi, izraisot skatītājos emocijas, pārdomas, diskusijas, un tad, manuprāt, mērķis ir sasniegts.

Tādi piemēri būtu minami vēl un vēl. Gan literatūrā, baletā, operā, gan arī mūsdienu mākslā, turklāt jebkura žanra.

Šajā sakarībā vēl spilgtā atmiņā ir aizgājušo Dzejas dienu pārdzīvojums, kad klausījos jaunāko kolēģu lasījumos.

Tie patiešām ir citi panti. Cits ritms, tēli, norises un vēl daudz atšķirību, taču nepārprotami lasījumi aizgrāba , ieinteresēja un lika domāt. Žargonā runājot, neizpalika galvenais – dzejas un jušanas nervs.

Varbūt noteicošais visā ir tikai un vienīgi izpildītāja talants, un tad jau katrs atradīs tajā ko vērtīgu, savā dimensijā, savam izglītības līmenim atbilstošu.