Apstākļi,
kad tavus tuviniekus ir skārusi tāda diagnoze  kā demence, vai tautas valodā runājot – vecuma
plānprātība, ir ārkārtīgi smagi gan emocionāli, gan arī gluži fiziski sareržģīti
ik uz soļa, ik minūti.  Arī rakstīt par
to ir ļoti smagi un tikai pēc kādas labas paziņas lūguma to daru. Jo, lai arī
kā mums patiktu gausties, ka pie visām nelaimēm un nebūšanām ir vainojams
līdzekļu trūkums – šoreiz stāsts absolūti nebija par to. Sieviete, kuras māmiņu
pēc smagas slimības skāra vēl arī šī nelaime, bija gatava maksāt pietiekami un
par visu, lai tikai mammīte atlikušās dzīves dienas pavadītu cilvēka cienīgos
apstākļos. Taču pretī saņēma vien rūgtumu un sāpes.

Pienāca
brīdis, kad mājinieki ar sasirgušo saviem spēkiem vairs galā tikt nespēja un arī
sirdzējas  meitu gaidīja labs un
cienījams darbs Vācijā.

Iekārtojusi
mammīti mūsu pilsētas slimnīcas attiecīgajā nodaļā (līdzi iedodot gan labu
gultas veļu, gan apģērbu, gan skaistas čības), vēl dienu pirms aizbraukšanas
sieviete, protams, devās mammu apciemot. Taču notika tā, sanitārs slimnieci kā
maišeli nometa uz krēsla meitas acu priekšā.

“Pavisam
slikti kļuva, kad savu mammu ieraudzīju kaut kādās lupatās un vismaz 46. izmēra
vīriešu čībām kājās!” sieviete par redzēto vienkārši bija šokā.  Kur palikušas visas tās mantas, kuras viņa
iedevusi līdzi, neviens tā arī nav spējis atbildēt.  Lieki teikt, ka ko tādu piedzīvojot, paziņa
atstāt mammu attiecīgajā vietā vienkārši nespēja. Vienojoties ar darba devēju
par dažām brīvdienām, tika apzvanītas  visas iespējamās aprūpes iestādes Liepājas
rajonā. Visur saņemts vienīgi atteikums, līdz kāds pansionāts Zemgales pusē
bija gatavs mammīti uzņemt. Lai arī ikmēneša maksa bija visai iespaidīga,
sieviete ir maksāt spējīga un nosacījumiem piekritusi. Joprojām cerot, ka par
pieklājīgo samaksu mamma tiks arī pienācīgi aprūpēta. Un atkal vilšanās…

Pēc
neilga pansionātā pavadītā laika mammīte vairs tikai atgādināja nesaturīgu
miesas veidojumu, jo pārlieku stipru zāļu iespaidā, cilvēka organisms reaģē
tieši tā.

Runājoties
ar ārsti, meita solījusi papildus piemaksāt par visu, ja vēl kas būtu
nepieciešams, lai tikai mammai nedotu vairs šo zāļu devas un atlikušās dienas
sirmgalve spētu pavadīt tā teikt – vienkārši kā cilvēks. Protams, slims. Bet
tādas lietas jau nevienam nav lemts izvēlēties un pasargāts arī  nav neviens.  
Atkal atteikums – noteikumi visiem esot vienādi un stiprās zāles
turpināšot dot.

 Tam visam sekoja vēl pēdējais trieciens.
Paziņa personālam izteikusi lūgumu, lai viņai dara zināmu, ja top redzams, ka
ilgi vairs šai saulē mamma nepaliks. Kaut arī situācija nepārprotama un
skaudra, bet meita ļoti gribēja būt līdzās mammas pēdējās dzīves dienās. Lieki
teikt – šādu zvanu viņa nesagaidīja. Vajadzēja vien traukties šurp, lai mammu
apbērētu. Un tas viss, arī par lielu naudu! Ne cilvēcības, ne attieksmes, ne
iejūtības.

Protams,
pēc pārdzīvotā sieviete ir šokā un neizpratnē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pati
Vācijā strādā tieši Veco ļaužu mītnē un kā atzīst – demences slimnieku tur
netrūkst. Taču viņi visi tīri nomazgāti, sārtiem vaigiem un sapucēti ,sēž savos
ratiņos, bauda cilvēcīgu attieksmi un cilvēcīgus apstākļus mūža norietā.

 Tad gribas jautāt ( kaut neapšaubāmi zinu, ka
arī pie mums ir iejūtīgi un labi mediķi un citi speciālisti), vai tiešām tikai padomju gadi ir vainojami pie šī
pārcilvēcīgā cinisma un bezjūtīgās attieksmes? Vai tiešām tikai tie tik ļoti
izkropļojuši mūsu cilvēku psihes un sagriezuši kājām gaisā elementāras dzīves
pamatvērtības? Vai ar to vienkārši aizbildināmies, ierauti ikdienas materiālajā
skrējienā? Jo tā ir ērtāk.

Taču
ir vēl kāds ļoti būtisks aspekts, kurš skar ikvienu no mums. Proti- lielākā
daļa no aizbraucējiem, kuri savu maizīti pelna ārzemēs, atzīst, ka emocionāli
tiek rauti burtiski uz pusēm. Jo  ļoti gribas mājās. Gribas dzirdēt savu
valodu. Klausīties tajā radio un televīziju. Apmeklēt latviešu teātri, lasīt
žurnālus. Satikties ar saviem draugiem, radiņiem. Šīs emocionālās saites un
tuvuma ļoti pietrūkst.

Bet,
iepazinuši vecās Rietumu pasaules
nodrošinājumu, mieru, kārtību, pieklājību un attieksmi, viņi vienkārši baidās
atgriezties.

Kā
atzina arī šī sieviete: “Pēc pārdzīvotā es tiešām nopietni piedomāju,
kādas manas vecumdienas varētu būt šeit un kādas svešumā. Tas ļoti biedē”.