Sabiedriskā kampaņa “Mana jūra” ir noslēgusies, vairāk nekā 500 kilometri gar Baltijas jūras piekrasti nostaigāti, arī kājas nu jau mazliet atpūtinātas. Lai arī gaidītā jūras šalkoņa ausīs, guļot mājās, nav piemeklējusi, ekspedīcijā piedzīvotās emocijas un raisītās pārdomas joprojām atrodas līdzās. Pieredze izrādījās bagātāka, sajūtas – krāšņākas, kā varbūt varēja gaidīt.

Staigājot pa pilsētas ielām, pēdas joprojām priecīgi smilkst par tām dāvāto iespēju turpināt mehāniskās iešanas kustības, bet mugursoma, tāpat kā iepriekš, pamanās būt plecos, kaut gan garākiem pārgājieniem ikdienā vairs vietas it kā nav – pieradums.

Mana, mūsu, Tava, Jūsu Baltijas jūra joprojām atrodas līdzās, tomēr nekad vēl nav bijusi man tik tuvu kā šobrīd. Domāju, ka neesmu vienīgā dalībniece, kura ko tādu var apgalvot. Kampaņas 30 dienu laikā izveidojās cieša saite ar piekrastes dabu, laika apstākļiem, satiktajiem cilvēkiem un arī ar viņu radītajiem netikumiem – gan atkritumiem, gan citiem pāridarījumiem jūrai. Šo saiti tagad var audzēt biezāku, jo labais un sliktais redzēts savām acīm, rokas cilājušas neskaitāmus atkritumu veidus, un pēdas skārušas gan blīvas, mašīnu izbraukātas smiltis, gan smakojošas aļģes, kurās iepinušies cilvēku ikdienas pārpalikumi.

Es gan sacīju labais un sliktais. Jo mērot garo ceļa posmu jau gribējās tieši skaistā dēļ, un tā bija ne mazums. Pāvilostā uz mums no stāvkrastiem noraudzījās čurkstītes, bet kāpās pa vējam līkņāja savvaļas orhidejas, kuras nekad iepriekš nebiju redzējusi. Augstie, varenie krasti, virs kuriem vēl stalti slejas priežu meži – Kurzeme. Mālainie klinšu atsegumi daudzviet, sulīgas un smalkas smiltis liedagā un nebaidīšos atzīt, iespējams, kārdinošākā jūras daļa Latvijā. Šis apgalvojums gan radīts bez objektīviem kritērijiem, drīzāk gan personisku sajūtu un motīvu vadīts, tomēr droši varu apgalvot, ka nebiju tāda vienīgā – ar acīmredzamu tīksmi par Kurzemes piekrasti.

Tomēr tas gan paredz arī papildus atbildību no cilvēkiem, kuru pienākumos ietilpst rūpēties par piekrasti, jo nevienam nepatīk noraudzīties, kā viņa mīlulis tiek atstāts novārtā. Tieši tāpēc šķiet, ka taisnīgi būtu liedagā atrast dzintaru, nevis plastmasu, bet nekā – dzintaru neatradu nevienu pašu (varbūt esmu diezgan neuzmanīga meklētāja), savukārt plastmasas apjoms Latvijas pludmalēs sastāda vairāk nekā pusi no kopējā atrasto atkritumu daudzuma. Un vēl zīmīga piebilde – ja vidējais atkritumu skaits piekrastē katros 100 metros ir vairāk nekā 150 atkritumu vienību, tas nozīmē, ka Latvijas liedagā atkritumi ir katrā metrā.

Vienmēr atradīsies cilvēki, kas pabikstīs pārējos rīcībai, jaunām domām un pārmaiņām – tas ir vajadzīgi. Tomēr katram pašam pieauguša cilvēka atbildībā un apziņā pienāktos saprast, kas labi un kas ne tik ļoti, ieraudzīt vājās un stiprās puses. Baltijas jūras piekrastei tādas daudz un dažādas, par to pārliecinājos ekspedīcijā un gribu apgalvot, ka vājie posmi ir izārstējami un pilnveidojami – no Nidas līdz pat Ainažiem, un var jau būt, ka tad arī acīm paliks vieglāk – ne mēslus liedagā meklēt, bet tieši tos īstos dzintarus ieraudzīt.

Ilze Grunska,
Vides izglītības fonda pārstāve