Intervija ar Liepājas Raiņa vidusskolas latviešu valodas un literatūras, kultūras un mākslas skolotāju Ilzi Karazinu.

– Vai daudz ikdienā redzat, ka skolēni izmantojuši mākslīgo intelektu mājas uzdevumu atrisināšanā?

– Skolēni mākslīgo intelektu izmanto nemitīgi, bez apstājas, ģenerējot visu veidu darbus. Vienīgais, kur viņi var iekrist, ja nepieslēdz kritisko domāšanu un paši neiziet cauri materiāliem, ko ir saņēmuši.

Dažreiz mākslīgajam intelektam gadās tipiskas, klišejiskas kļūdiņas, un

mums, skolotājiem, šobrīd uzdevums ir nemitīgi mēģināt izdomāt, kā “domās” “ChatGPT”,

kā izskatīsies tā atbilde uz konkrētu jautājumu, kādas iespējamās kļūdas tas varētu pieļaut.

Mūsu, skolotāju, darba stils ir mainījies. Šobrīd mēģinām paredzēt, kādas atbildes mākslīgais intelekts varētu dot, un mēģinām izdomāt jautājumus, kas kaut kā varētu to samulsināt.

– Kā šajā cīņā veicas? Vai pieļaujat, ka kaut kas paslīd arī garām?

– Protams, tā varētu būt. Es strādāju ar vidusskolēniem. Viņi teju ar vienu kāju jau ir absolventi. Ir skaidrs, ka šie jaunieši mākslīgo intelektu izmantos arī savās tālākajās gaitās. Tā ir neapstrīdama nākotne.

Šobrīd saredzu, ka mans uzdevums ir vairāk mēģināt audzēkņus pieradināt mākslīgo intelektu izmantot kā rīku, nevis akli ticēt visam, ko tas tev saka. Tātad pieslēgt analītisko un kritisko domāšanu, lai iegūtā informācija būtu jēgpilna.

Šobrīd es vēl pieņemu darbus, kur redzu, ka skolēns to ir nostrādājis perfekti, lai gan iekšēji jūtu, ka tas varētu nebūt šī skolēna paša veikts.

Jo, ar viņu ikdienā tiekoties, zinu, ka viņš neizmanto tādus vārdus vai tā neizsakās, kā darbā ir uzrakstīts.

Bet, ja darbs ir nostrādāts tā, ka es neredzu kaut kādas aplamības, neloģismus, stila dīvainības, tad man īsti nav pretargumentu, lai piesietos.

– Vai pedagogiem nav jādomā par jaunu pārbaudījuma formu ieviešanu, piemēram, vairāk likt strādāt klasē?

– Jā, bet skolēniem ir viedie pulksteņi, mobilie telefoni. Es mācu ne tikai latviešu valodu un literatūru, bet arī kultūru.

Man vienmēr ir bijis uzdevums, piemēram, gatavojoties recenzijai par kādu kultūras notikumu, atrast par to internetā dažādus materiālus un salikt kopā, tādējādi skolēns trenē prasmi atlasīt un apstrādāt informāciju.

Bet šobrīd darbs ar tīmekļa informāciju principā ir bezjēdzīgs. Jo,

tiklīdz skolēnus “ielaižu” internetā, viņi ņem talkā mākslīgo intelektu, un tas uzdevumu paveic dažās sekundēs.

Ko es esmu darījusi literatūrā? Man ir bijušas situācijas, kad skolēnam saku – tā nav tava eseja, tu ar mani sarunā nekad neesi tā izteicies vai runājis, šos svešvārdus nekad dzīvē nelieto.

Pēc stundas ir zvans no audzēkņa vecākiem, kas man pārmet, ka neesmu pieņēmusi bērna eseju…

Gadījumos, kad redzu, ka izmantots mākslīgais intelekts, es vienmēr atzīmēju, ka šobrīd šo darbu pieņemt nevaru, bet ir iespēja nākt uz konsultāciju, un, ja audzēknis varēs atbildēt mutiski, tad es vērtējumu izlikšu. Neviens, protams, uz konsultācijām neatnāca.

Problēma aktualizējusies ar to brīdi, kad izglītības iestādēs mainījās vērtēšanas kārtība, ka pārbaudes darbus labot nevar.

Ja es darbu pārsvītroju un atmetu atpakaļ, skolēns ir nesekmīgs, kas draud ar izslēgšanu no skolas.

Patlaban skolēnam vairs nav iespēju nākt uz konsultāciju, un tie ir šā brīža riski.

Ko es šobrīd mēģinu? Mēs tagad kontroldarbus rakstām pēc eksāmenu principa – klasē nāk pa vienam, noliek savu mobilo telefonu man redzamā vietā un apsēžas solā. Citu variantu es neredzu.

Es gan viņu personīgās mantas nepārbaudu, nepārliecinos vai nav otrais un trešais telefons, kas nereti arī ir, neesmu atņēmusi arī viedos rokaspulksteņus.

– Kad mākslīgais intelekts ienāca skolēnu mājasdarbos?

– Pēdējo divu gadu laikā. Un šobrīd to izmanto visi. Es neesmu satikusi nevienu skolēnu, kurš nebūtu ne reizi ieskatījies mākslīgā intelekta programmiņā.

Skolēni jau tam tiek gatavoti, jo ir daži kursi, kā izmantot mākslīgo intelektu mācību procesā. Tādēļ es to pieņemu kā tādu pašsaprotamu tendenci, kam mums ir jābūt gataviem.

No vienas puses, skolēni šobrīd gatavo šos darbus, bet arī mūs, skolotājus, apmāca veidot darbus, kuros iesaistīts mākslīgais intelekts. Tātad tas ir kļuvis jau par rīku.

Jautājums ir tikai par to, kā pielāgot izglītības sistēmā esošos uzdevumus, lai mākslīgais intelekts būtu tiešām jēgpilns rīks.

– Kā redzat mākslīgā intelekta vietu savā mācību priekšmetā?

– Šobrīd tas ir tāds bubulis, pie kā skolēni vēršas, bet skolotāji mēģina apkarot. Bet tā ir cīņa vienos vārtos. Jo es neredzu veidu, kā skolotāji šobrīd to varētu apkarot. Jo tad tas arī būtu solis atpakaļ.

Tad ir jāatsakās no tehnoloģijām, no interneta, mēs atgriežamies pie drukātiem mācību materiāliem.

Bet jāsāk ar to, ka daudzos mācību priekšmetos reālu grāmatu, darba burtnīcu vēl joprojām nav!

Ja gribam izmantot digitālus resursus, tad tur noteikti būs klātesošs mākslīgais intelekts.

– Kāpēc skolēni izmanto mākslīgo intelektu?

– Vai tad tas nav cilvēka dabā – meklēt vieglāko un ātrāko risinājumu? Jebkurš no mums grib atrisināt problēmu pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk.

Uzdevumu mācību priekšmetā skolēns uztver kā problēmu. Jo reti kuram bērnam ir tik augsta motivācija, lai viņš tiešām, roku liekot uz sirds, varētu teikt – jā, es nāku uz skolu, lai kļūtu gudrāks, lai iemācītos.

Liela daļa nemitīgi mēģina apiet sistēmu, izdomāt veidus, kā kaut ko nedarīt. Bet tas jau ir bijis visos laikos, špikošana arī bijis veids, kā mācīties. Tikai mēs tos rakstījām ar roku.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.