Kad biedrībā rīkojām sarunu vakaru par tēmu “Ziemassvētku maiss – atkritumu maiss”, runājām par dažādām Ziemassvētku atkritumu sāpēm, dalībniekiem daloties savā pieredzē. Atkritumu apsaimniekotāji aicina pirmajās pēcsvētku dienās doties ekspedīcijā pa daudzdzīvokļu māju pagalmiem, kur konteineri ir pārbāzti ar dāvanu iepakojumu, kas bieži vien nav pārstrādājams, arī neapēstu ēdienu no svinībām.

Esam piedzīvojuši laikus, kad nopirkt dāvanas saviem mīļajiem visbiežāk nevarēja, jo pietrūka brīvu naudas līdzekļu. Piemēram, pagājušā gadsimta 90. gados vai arī divtūkstošo gadu krīzē. Iespējams, šī gūtā pieredze liek mums pirkt un dāvināt tagad, kad ir izvēle, iespējas un to varam atļauties.

Taču bieži vien dāvanās nokļūst dažādi nieki, arī plastmasas rotaļlietas, kas saplīst, nesagaidījušas nākamos svētkus.

Ir ģimenes, kurās apdāvina tikai mazos bērnus un pasniedz tikai vienu dāvaniņu, turklāt tā ir pārdomāta, ne pirkta pēdējā mirklī. Arī man šķiet, ka bērns ar trīs vai vēl vairāk dāvanām apjūk un tiek zaudēta arī brīnuma sajūta.

Sarunu vakarā secinājām, ka gadījumā, ja bez dāvināšanas nevar iztikt, svarīgi dāvināt ko jēdzīgu un nepieciešamu – kādam tas varbūt ir džemperis vai labi ziemas zābaki bērniem. Dāvināt vienu, bet ilgtspējīgu dāvanu.

Vēl ir iespēja dāvināt pieredzi – biļetes uz koncertiem un izrādēm, avīzes vai žurnāla abonementu. Ne velti tagad arī daudzi uzņēmumi atsakās no korporatīvajām dāvanām, tā vietā, piemēram, ziedojot labdarībai.

Ja tā padomā, svētku būtiskākā iezīme ir ģimenes un draugu kopā sanākšana, spēļu spēlēšana, sarunas – tas, kam būtu jābūt svētkos un kas tos piepilda. Un apdāvināšanās nav jāizvirza par centrālo notikumu, bet tā vietā vajag izcelt ko citu – kādu kopīgu tradīciju, dziesmas un spēles. Taču pieredze rāda, ka pat vienas ģimenes lokā ieviest pārmaiņas prasa laiku, pacietību un sarunāšanos.

Ilze More, biedrības “Radi vidi pats” aktīviste