Mans sapnis līdz pat 9. klasei bija kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Gan tāpēc, ka ar pedagoga profesiju ciešām saitēm saistīti mani vecvecāki, vairāki attālāki radinieki un pat senči, gan tāpēc, ka biju sajūsmā par klases audzinātāju Aiju Silenieci. Vēlāk dzīve iegrozījās tā, ka sāku rakstīt jauniešu lapā un skolotāja diploms palika otrajā plānā.

Taču, izlasot rakstu par kanādieti, kas Latvijā ilgus gadus bijis diplomāta statusā, nolēmis tomēr pievērsties savam pusaudža gadu sapnim – fotogrāfa karjerai –, aizdomājos: patiesībā visu jau vēl var paspēt. Iedvesmu dod arī izglītības un zinātnes ministra vēlme ieviest modernas mācību metodes, kā arī nesen televīzijā redzētā filma par skolnieci Sogu un kādu zviedru skolu.

Droši vien ir brīnumaina sajūta, ja var kādam ko iemācīt un pēc tam redzēt, ka tavs ieliktais darbs ir bijis laba platforma, uz kā atsperties tālākas zināšanu bāzes izveidē. Un droši vien tā brīnumainā sajūta ir arī tad, ja vari iemācīt bērnam dzīvesgudrību. Vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilga Mūrniece domrakstiem ielika ne tikai atzīmi, bet arī pierakstīja atbildi. Kā šodien atceros vienu no tām: “Tu par visu spried pēc savām stipruma pozīcijām. Ne visi cilvēki tādi ir.”

Bet, kad mums nepavisam negribējās pierakstīt vēstures faktus, kādam no klasesbiedriem atlika tikai pasviest aktuālu politisku tēmu skolotājai Mārai Anevicai un puse mācību stundas aizgāja, runājot par īsto dzīvi. Savukārt mūzikas skolotāja Daiga Ozola uzskatīja, ka dziedāt ir jāmāk katram, jo tas noder ikvienā kompānijā, un ansamblī uzņēma visu klasi. Latviešu taču ir dziedātāju tauta! Var jau būt, ka no mācību viedokļa mēs arī kaut ko zaudējām, bet sadzīviskā ziņā tikai ieguvām.

Un vēl pavisam nesen pieķēru sevi pie domas, ka vajadzētu, braucot uz laukiem, ne tikai regulāri nostūrēt garām savai Durbes skolai, bet arī apstāties un ieiet iekšā. Taču vienmēr nobaidos, jo, kas zina, vai kādu tur vēl pazīšu. Taču pēc omammas stāstiem par bijušajiem skolēniem, kas pienākuši klāt uz ielas, zinu, cik skolotājiem patiesībā ir svarīgi satikt savus bijušos audzēkņus un noskaidrot, kā viņiem iet. Zināt, ka viņus vēl atceras. Lai arī liekas – cik pa šiem gadiem visai tai mašinērijai izgājis cauri bērnu, viņi paši atceras. Un atpazīst pat pēc 20 un 30 gadiem.

Tā ka – piedodiet, mani skolotāji, ka neapciemoju jūs fiziski. Bet ziniet – garīgi es bieži esmu ar jums un domāju par jums.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste