Vēl pirms gada tas būtu bijis mazliet neparasti, ja grūtniece mazuli laistu pasaulē neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnā. Tagad tā ir mediķu ikdiena.

Pēdējā laikā bērniņu ātrās palīdzības mašīnā vai dažas minūtes pēc izkāpšanas no tās dzemdējušas sešas sievietes. Par tendenci tā kļuvusi Vidzemē.

Pārsvarā viss beidzies laimīgi, taču bijis arī kāds gadījums, kad mazulītis pēc dažām dienām nomiris. Mediķi saka – nevar jau pateikt, vai viss būtu bijis citādi, ja topošā māmiņa slimnīcā būtu nogādāta ātrāk, kas būtu iespējams, ja nebūtu slēgta tuvējā slimnīca. Tomēr tai sievietei jau no tā vieglāk nekļūst. Jo varbūt viss varēja būt citādi.

Priekulē valsts dzemdības vairs neapmaksā, taču to var darīt par personīgajiem līdzekļiem. Tajā pašā laikā esmu pārliecināta, ka mediķi palīdzētu arī gadījumā, ja grūtniece līdz Liepājai vairs nevarētu paspēt tikt, bet aptuveni 150 latu par dzemdību palīdzības sniegšanu arī nebūtu, ko maksāt. Jo tur strādā ārsti un māsas, kas tādi ir pēc sirds aicinājuma, nevis vienkārši dara darbu, par kuru maksā.

Vispār pēdējā laikā gadās dzirdēt par tik daudziem gadījumiem, ka gribas raudāt. Drīz laikam kļūšu līdzīga skumju māktajam karalim no “Kaķīša dzirnavām”. Prātā palikusi ziņa par bērnu Ventspils rajonā, kas krītot savainojis aci un kuru vecāki bija spiesti vest automašīnā uz Rīgu, jo ātrās palīdzības mašīnu neatvēlēja. Neesot dzīvībai bīstams gadījums. Gandrīz divus gadus vecu bērnu ar apdegumiem, ko vietējā slimnīcā novērtēja kā tik smagus, lai dotos uz klīniku Rīgā, tur aizsūtīja mājās. Dīvains šķiet arī paziņojums, ka Rīgas 1. slimnīca neatliekamo palīdzību sniegs tikai pāra datumos. Tad cietušajam vispirms ir jāsaprot, kas šodien par datumu, un tad viņš zinās, cik tālu un ilgi pie viņa brauks mediķi? Tajā pašā laikā ir arī priecīgākas ziņas. Man no aizkustinājuma sariešas asaras, dzirdot par mediķiem, kuri pacientus ārstē, kaut gan tas teorētiski viņiem nav atļauts. Tam nav valsts finansējuma. Tomēr viņi dara, nezinot, kas, cik un vai vispār kāds par to samaksās.

Vēl pirms laika mani pārsteidza un mazliet pat sadusmoja kādas paziņas stāstītais par Vācijas mediķu attieksmi. Kad viņa savai ārstei teikusi, ka brauks uz Latviju, un vēl nezinot šā brīža situāciju, izstāstījusi par to, kā te ir ar medicīnas aprūpi, vācu sieviete paskatījusies un teikusi: “Tā taču ir bezatbildība, braukt uz tādu valsti ar bērniem!” Paziņa aizrādījusi, ka uz Āfriku un Irāku taču arī cilvēki brauc. Es iekšēji tobrīd dusmojos, ka latviete Latviju salīdzina ar Āfriku. Bet tagad… Par taisnību jau nevar dusmoties. Tikai tā kož acīs.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste