Pirmā pavasara diena jau pirms pāris nedēļām sagaidīta. Pulkstenis arī tikko pagriezts un nu rāda vasaras laiku. Tikai aiz loga pavasara kā nav, tā nav. Joprojām pūš auksts vējš, saulīte tajās retajās dienās, kad uzspīd, nav silta, bet ar asiem, asiem zobiem. Tikpat asiem, kā skolotāji, policisti, mediķi un citu iestāžu darbinieki gatavi cīnīties par savām algām, ko maksā no valsts kabatas.

Es šoreiz negribu runāt par to, vai laikā, kad algas samazina visiem, kad grūti ir visiem un visos (izņemot varbūt dažas personas valsts augšgalā) valda neziņa par nākotni, ir vai nav pareizi doties uz Rīgu piketēt, streikot, mītiņot un sazin kā vēl protestēt.

Šis ir laiks, kad esam nonākuši otrā grāvī – daudzi nevis nevis pastiprināti interesējas par politiku, bet gan cenšas ziņas par to neskatīties un avīžrakstus nelasīt. Un laikam jau tādēļ arī ne viens vien mazāk kaislīgs sporta fans pagājušās trešdienas vakarā politisko kautiņu vietā izvēlējās noraudzīties īstā dūru vicināšanā, kas notika hokeja laukumā. Tādas kaislības vismaz uzsit asini tā, ka visas ikdienas problēmas pēkšņi aizmirstas. Tu, cilvēks, nostājies vienas vai otras komandas pusē, kliedz, ka visa māja skan, vai arī klusām lūdzies, lai nesākas nākamais kautiņš. Protams, arī tas nav nekas pārāk pozitīvs šai drūmajā laikā, tomēr vismaz mazliet dod atpūtu tai smadzeņu puslodei, kas nodarbojas ar cītīgu kalkulāciju, cik kas maksā un ko var atļauties.

Latvijas labākā hokeja komanda nu ir noskaidrota, bet ar to prieki nebūt nebeidzas. Pavisam drīz taču sāksies īstais hokeja pavasaris, kad arī tie Latvijas izlases fani, kuri pērn un aizpērn solījās Pasaules čempionātu vairs neskatīties, jo vīriem neveicās tik labi, kā gribētos, atkal pieplaks pie televizora ekrāniem dzīvokļos, mājās, bāros un krogos.
Tā kā – joprojām turamies!

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste