Lai gan līdz Dziesmu un deju svētkiem vēl vairāk nekā gads, kori apgūst dziesmu repertuāru, gatavojas skatēm. Liepājas tuvējo novadu ieskaņa koncerts paredzēts jau maijā. Pēc tam sekos sieviešu un vīru koru salidojums. Tā būs tāda kā pirmā iedziedāšanās, apzināšana, ko varam un ko ne. Jo pēdējos divus gadus ir jūtams tas, ka kolektīvi ir būtiski samazinājušies.

Mēs zinām, ka latviešiem ir daudz skaistu dziesmu, bet jautājums ir par to, vai tās visas būtu piemērotas Dziesmu svētku kopkorim. Ja saliekam piecas skaistas dziesmas blakus, kāda no tām var pazust, varbūt pat dublēties, ja tām ir līdzīgs raksturs. Tāpēc ir nepieciešama šī pirmā repertuāra pārbaude, lai zinātu, kas der un kas neder. Turklāt līdz svētkiem dziesmām ir jānosēžas.

Jā, pa kādam dziedātājam nāk klāt, taču kopējā tendence rāda, ka nav cilvēku. To varbūt neizjūt tur, kur, piemēram, procentuāli ir daudz augstskolu, līdz ar to jaunatnes pieplūdums vai, kur ir sociāli aktīva iedzīvotāju zona, piemēram, rajonā ap Rīgu. Īpaši jūtams, ka tukši ir Latvijas lauki. Tā kā kolektīvi ir nelieli, notiek cīņa par katru savu cilvēku. Arī novadu vadītāji cenšas viņus atbalstīt. Piemēram, Grobiņas novads atradis iespēju uzšūt jaunus tērpus.

Mazā cilvēku skaita dēļ dziesmas ir jādzied kopā, tāpēc uzstādījums ir tāds: repertuārs jāprot nodziedāt kopkorī. Un tas arī tiks darīts. Individuāli tiks iedziedātas tikai tās dziesmas, kuras ir paceļamas. Kopmēģinājumi plānoti katru mēnesi.

Runājot par finansiālajiem jautājumiem, gatavošanās procesā Liepājas pilsētā un novados tas apgrūtina darbu tādējādi, ka ir maz darbaroku. Pārsvarā ir tikai viens diriģents ar nelielu atalgojumu. Taču, lai mēģinājumu process noritētu raitāk, būtu nepieciešams vēl vismaz viens cilvēks, kurš palīdzētu mācīt balsis, jo katra balss ir jāmāca individuāli. Trūkst šo kormeistaru, palīgu. Taču par spīti visam cilvēki strādā pēc labākās sirdsapziņas.

Vislielāko prieku Dziesmu svētki man sagādāja tad, kad pati tajos piedalījos kā dziedātāja. Tad nebija jāatbild par organizatoriskām lietām, guvu tiešām ļoti lielu baudījumu. Tagad tas ir darbs un milzīga atbildība. Prieks varbūt nākt pēc tam, kad viss ir izdarīts un ir izdevies.

Kā saka, katriem svētkiem ir sava priecīgā puse un sava garoziņa. Pagājušie svētki bija ārkārtīgi skaisti, man ļoti patika. Taču sarūgtināja biļešu nepieejamība. Tāpat gribējās, lai vecie diriģenti tiktu uzņemti kā goda viesi, viņiem tiktu atrastas vietas, kur sēdēt un kopā ar visiem novērtēt sava mūža darba augļus. Taču skatos optimistiski un ceru, ka šie jautājumi tiks atrisināti.

Ilze Valce,
Liepājas un apriņķa koru virsdiriģente