– Ar ko jums paliks atmiņā 2023. gads?

– Šis gads man ļoti nozīmīgs, jo esmu saņēmis Goda liepājnieka titulu. Tas ir sevišķi liels pagodinājums, bet, kā jau esmu teicis, nav tikai mans sasniegums.

Apbalvojums attiecas uz visu mani paaudzi, sākot no vecākiem un bērnības, skolas un trim dienesta gadiem, darbavietām.

Apbalvojums man liek domāt, kā uzvedos uz ielas, – es nevaru iet, rokas kabatās sabāzis vai šā tā apģērbies.

Lai gan tā nekad neesmu izturējies un izskatījies. Tas man gēnos, ka vienmēr esmu gribējis sasniegt ko labāku un vairāk. Tā arī no pārējiem cilvēkiem vēlējies, lai viņi censtos sasniegt ko vairāk.

– Kas, pēc jūsu domām, šogad Liepājā labs sasniegts?

– Cilvēki ātri pierod pie ērtībām, pie uzlabotas apkārtējās vides un nepamana, kas noticis, mainījies.

Pilsētā iedzīvotāju labumam ir visa infrastruktūra, ietves izbūvētas un sakārtotas tā, ka nevar salīdzināt ar agrāko periodu.

Ir arī kļūdas, bet nekas jau nenotiek bez tām.

Eiropas un pasaules standartu strikta ieviešana visās vietās ne vienmēr ir apsveicama. Kādreiz bija noteikts, ka ietvei jābūt metru platai, lai cilvēki varētu paiet, pēc tam – divi metri, lai ērti samainīties.

Kad Parīze un Berlīne pateica, ka ietvei jābūt sešus metrus platai, tas nenozīmē, ka Velnciemā un Zaļajā birzē arī vajag tādu pašu. Tā varētu būt četrus metrus, bet divos metros, piemēram, iestādīt kokus.

Es uzskatu, ka arī Kārļa Zāles laukumā betona un ķieģeļu ir par daudz. Pilsētas centrā, kur automašīnu straumes, varēja būt zaļāka zona.

– Ko Liepājā vēl vajadzētu, lai cilvēki gribētu pārcelties uz šejieni dzīvot?

– Es domāju, ka samērā noteicošas ir prasības pēc ērtībām. Pirms 30 gadiem vai nedaudz agrāk Liepājā bija divreiz vairāk iedzīvotāju, bet dzīvokļu varbūt pat mazāk nekā šobrīd.

Varam spriest, cik pa šiem gadiem audzis pieprasījums pēc ērtībām.

Tagad mums jāiet prasībām līdzi, jārada tādi apstākļi un iespējas, kādas grib tie cilvēki, kuri šeit atbrauktu.

Liepājā gan klimatiskie apstākļi, gan izvietojums ir piemērots, lai varētu dzīvot samērīgā nodrošinājumā. Visapkārt ir pietiekami teritorijas, jūrmala un iespējas elpot svaigu gaisu. Var te dzīvot zaļi!

Pilsētā gan vajadzētu vairāk koku. Attieksme pret tiem Liepājā un arī visā Latvijā ir nožēlojama. Koks taču dzīva būtne, un ar to jāsaprotas, jasadzīvo.

Tantes žēlojas, ka viņām koks aizēno logu un jāslauka nobirušas lapas, lai nozāģē. Bet elpot viņas grib, tuberkulozi negrib, plaušu karsoni arī ne. Koku nocērt tikai tad, kad tas ir beigts, miris, bet līdz tam to var izkopt.

Kāpēc pilsētas centrā, Avotu ielā, vajadzēja nocirst dzīvu kastaņu, ja varēja to sakopt? Būtu vairāk zaļuma, mazāk putekļu. Saprotu, tā bija bīstama, bet bīstamību varēja samazināt – apcirpt, apzāģēt.

Mēs pēdējam slimniekam vēl dodam zāles un ārstējam, ja roka norauta, tad liekam klāt mākslīgu. Bet kokam, ja kaut kas noticis, – nost un malkā. Šodienai dzīvot ir par maz; jāpadomā, kā dzīvos mazbērni.

– Ko jūs izceltu sabiedriskajās norisēs?

– Mani priecē, ka gan Liepājā, gan valstī vadībā ir zinoši cilvēki, kam neuzkrītoši izdodas sabiedrību ievirzīt tādos kā rāmjos.

Es domāju gan Liepājas domes priekšsēdētāju Gunāru Ansiņu, gan Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču un Ministru prezidenti Eviku Siliņu.

Viņi cenšas sabiedrībā panākt līdzsvaru dažādos jautājumos, un tas ļoti svarīgi, jo cilvēkiem ir plēsoņas daba. Tālu nav jāskatās – austrumu zonā notiek briesmu lietas, plēsoņām rokas palaistas vaļā.

Daudz kas atkarīgs no cilvēka, kurš ir priekšgalā.

Eiropā pēc Otrā pasaules kara ieguvām līdzsvaru, liberālā demokrātija daudzmaz tika ielikta rāmjos, bet tai ir robežas. Tagad gribam tās pārkāpt, sāk veidoties visatļautība.

Skolas ir spilgti piemēri – izpaužas agresīva attieksme, pazemošana, sevis izcelšana, pārākums. Demokrātija pārspīlēta, pret skolotājiem nav nekādas cieņas.

Daudziem ir tāda attieksme, kas liberālo demokrātiju degradē. Ja ministrs ierodas uz pieņemšanu bez kaklasaites, krekla augšējā poga vaļā, roka kabatā, jūtas vaļīgs… Uz teātri aiziet svīterī un treniņbiksēs.

Atceros grāmatu “Pareizais tonis”, ko man tēvs iedeva izlasīt bērnībā. Tajā bija rakstīts, kā jāuzvedas kristībās, kā kāzās, bērēs, teātrī. Kā aiziet ciemos, uzlūgt meiteni uz deju un viņu uzrunāt, kā meitenei izturēties pret puisi. Kā cienīt vecākus.

Bija etiķete un cilvēkam – stāja. Cik saprātīgi ir to zaudēt?

– Kas jums dod dzīvošanas prieku?

– Man nekad nav bijis nomākts garastāvoklis, dzīves apnikums. Man sagādā gandarījumu katrs mirklis.

Paskatoties zvaigznēs vai mākoņos, vai uz ielu, vai kokos, uz cilvēkiem, man ir ko padomāt.

Skatos uz mazu cilvēkbērnu un domāju – kas no viņa izaugs, par ko kļūs?

Tas laikam arī atkarīgs no cilvēka – kas viņam galvā. Cik izstrādājas vielu, kuras dod prieku vai nomāktību.

Apstākļi mani daudz neietekmē. Man tāda īpašība, ka grūtību priekšā es nekad negribu apstāties. Kaut kā tieši rodas tieksme tās pārvarēt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.