Latvijā
nepieciešamība pēc dažādu nozaru speciālistiem atšķiras –
ir jomas, kurās jāsagatavo liels skaits speciālistu un tas ir
jādara gan Rīgā, gan reģionos. Savukārt ir arī tādas jomas,
kurās tik liels speciālistu skaits nav nepieciešams.

Protams,
mēs nedrīkstam sadrumstalot resursus un ir jādomā par to, kā šo
speciālistu sagatavošanu varētu koncentrēt vienā augstākās
izglītības iestādē, kur arī būtu vislabākā mācību bāze un
viskvalificētākie mācībspēki.

Runāt
par reģionālo augstskolu īpašu specializāciju būs grūti, jo
šāda tipa augstskolas mums ir Rīgā, kā valsts galvaspilsētā,
piemēram, specializētās mākslas augstskolas, mūzikas augstskolas
un citas.

Savukārt
reģioniem, pirmkārt, būtu jānodrošina reģionu vajadzības pēc
plašāko spektru speciālistiem – zināms, ka visos reģionos un
novados būs vajadzīgi pedagogi, inženieri, ekonomisti. Svarīgākais
būtu apzināt šo nepieciešamību pēc konkrētiem speciālistiem
tieši pilsētu un novadu mērogā, lai neiznāktu tā, ka, īstenojot
teorētiski izcilu programmu, piemēram, vadību zinātnē vai
ekonomikā, mums radīsies augsti izglītotu speciālistu
pārprodukcija.

Tā
nebūs ne viņu, ne augstskolas vaina, jo augstskola būs pildījusi
pasūtījumu. Tā ir tieši reģionu atbildība, kā notiek sadarbība
starp novadu un augstskolu.

Runājot
par augstskolu ciešāku sadarbības veidošanu ar uzņēmējdarbības
vidi, iniciatīva būtu gaidāma gan no augstskolām, gan uzņēmējiem.
Tieši uzņēmēji vislabāk zina, kāda ir nepieciešamība pēc
augsti izglītota darbaspēka. Tāpat uzņēmēji zina, kādas
specifiskas zināšanas ir nepieciešamas.

Tādēļ
es atkārtoti aicinātu uzņēmējus iesaistīties augstskolu darbībā
ne tikai kā valsts eksāmenu komisijas locekļiem, bet arī sniegt
savu viedokli par studiju programmām, piedalīties to īstenošanā
un nodrošināt prakses vietas.

Runājot
par profesionālo izglītību, mēs šim mērķim jau tuvojamies,
paredzot daudz lielāku nozaru padomju atbildību par mācību
programmām profesionālajās izglītības iestādēs. Arī
augstākās izglītības iestādēs būtu nepieciešams tieši tas
pats – daudz ciešāka sadarbība starp uzņēmējiem, kā arī
starp valsts pārvaldes institūcijām un augstskolām. Šajā
gadījumā mēs varam runāt tikai par divpusēju sadarbību un šeit
neviens nevar būt dominējošā lomā.