Sestdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta

Ināra Kalnarāja: Jāņu nakts ir tā bērnu ieņemšanas nakts

Ināra Kalnarāja: Jāņu nakts ir tā bērnu ieņemšanas nakts
Foto: no personīgā arhīva
22.06.2019 07:00

"Kurzemes Vārds"

Līgo svētki latvietim ir iekodēti visdziļāk, nevieni citi līdzi tiem nestāv. Bet vai mēs šos svētkus vēl svinam, tā kā pienākas, nu gan ir cita lieta. Problēma ir tajā, ka tagad cilvēki dzīvo pilsētās, kur īsti nevar vienkārši paņemt cienastu un līgodams, dziedādams iet pie kaimiņiem. Aplīgot un pie reizes svētību aiznest. Aplīgošana pazudusi tieši tāpat kā Ziemassvētku ķekatās iešana.

Pilsētas meitas nav naskas arī uz vainadziņu pīšanu, cik es te novēroju. Ja brauc kaut kur uz laukiem, tad jau vēl nopin, citādāk vairs ne. Vairākus gadus līgoju Rīgā, Dzegužkalnā, tur pat ir vainagu pīšanas darbnīciņas, bet es neteiktu, ka šo iespēju īpaši izmanto. Jāņiem gan kroņus vēl liek. Ugunskuri ar tiek dedzināti, bet vai pār viņiem kāds vēl lec? Tagad jau īsti nevar, drēbes sintētiskas, ka nesabojā. Lēkšana pāri ugunskuram ir auglības rituāls. Jaunie lec, vecie sēd sētā un ēd desas. Tiem jau gana viss. Jaunajiem gan jālec, lai dzimst bērniņi, Jāņu nakts ir tā bērnu ieņemšanas nakts jau no seniem laikiem. Kaut gan nevar saprast, gadās, ka jaunieši šajos svētkos ir tik neadekvāti, ka varbūt labāk, lai nelec.

Tautastērpu gan obligāti nav jāvelk, bet viedokļi atšķiras. Tautastērps ir bagātība, un tas jāvelk lielajos godos – kāzās, krustabās, kaut vai tāpēc, ka tā vienkārši pa zāli, rasu un lietu negribas vazāt. Tomēr tautiskā piesitiena prasās – var jau vienkārši skaistus garus lina vai vilnas svārkus uzvilkt, ar jostu pārsiet, lina blūzē saktu iespraust. Tā kā Jāņu naktis mēdz būt vēsas un mitras, var noderēt skaista un laba seģene vai lakats.

Cik man zināms, uz ārzemēm izbraukušie latvieši vēl turas pie tradīcijām. Mani paziņas Norvēģijā, Bergenā, kur ir stipra latviešu komūna, uzveda pat teātra izrādes, kurām ir arī folkloras piesitiens. Saviem spēkiem viņi bija iestudējuši izrādi “Īsa pamācība mīlēšanā”. Bet, redz, ārzemēs jau pulksten 23 šie svētki ir jābeidz, jābūt mieram un klusumam.

Tradīcijas, laiki un cilvēki mainās, mēs nevaram noturēt to, kas bijis.

Mēs vairs neesam laukos. Agrāk katrā lauku dārziņā kūrās ugunskurs, radi viens pie otra brauca ciemos. Tagad visi pulcējas lielajās svinību vietās. Vistraģiskākais ir tas, ja Līgo vakarā neskan līgodziesmas. Cilvēki svētkos dzied maz, bet tas ir tik svarīgi. Mēs dzeram alu, priecājamies, svinam un visu nakti neguļam, bet līgot aizmirstam. Agrāk vecmāmiņas ar bērniem gāja ganos un dziedāja līgodziesmiņas, mācījās, tagad vienīgi lielveikalos var dzirdēt. Tas ir skumji, ka lielie veikali kļūst par mūsdienu kultūras centriem. Tomēr ir labi, ka mēs šo nakti esam sev paturējuši, zinām, ka viņa ir un ka tā jānosvin. Tāpēc dziediet un leciet pāri ugunskuriem, lai mums dzimst tie bērniņi!

Folkloras centra “Namīns” vadītāja Ināra Kalnarāja

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Aizmirsu paroli