Sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” savākti 10 000 parakstu, pieprasot “Aizsargjoslu likumu” papildināt ar normu, kas aizliedz lietot pesticīdus viena kilometra rādiusā ap vietu, kur kaut vienai personai ir deklarēta dzīvesvieta.

Ja aizliegtu kilometra rādiusā ap apdzīvotām vietām izmantot pesticīdus, tas nozīmētu, ka mēs automātiski iznīcinām savu lauksaimniecību. Pašlaik procesā ir pētījums par pesticīdu ietekmi, un, atlasot cilvēkus pētījuma grupai un kontroles grupai, redzējām, ka nav tik vienkārši atrast tādus, kas dzīvotu tālāk par puskilometru no lauka. Gada beigās vajadzētu būt pirmajiem rezultātiem par pesticīdu atliekvielu skrīningu cilvēku organismā.

Pētījumā mums ir 50 pāri, kas dzīvo lauka malā, un 50 – tālāk. Pāris nozīmē vecākus un bērnus 6–11 gadu vecumā. Tiek ņemti vērā šo cilvēku ēšanas paradumi. Paraugus ņem divās sezonās – gan tad, kad lauksaimnieki aktīvi strādā, gan laikā, kad uz laukiem neko nelej un nesmidzina. Tā redzēsim atšķirību, vai tiešām tie ir lauki, kas kaut kādā veidā atstāj kādas lietas mūsu organismā, vai arī tās uzņemam ar pārtiku, kas brauc pāri robežām, nopērkama veikalos, un mēs neskatāmies, cik tur tuvu cilvēks ir dzīvojis un kas virsū kaisīts un liets.

Ietekme uz cilvēku nav tikai tam, ko uzlej uz lauka. Ceram, ka būs iespēja redzēt, cik lielā mērā esam pakļauti citu valstu pesticīdiem un cik liela ir saistība ar mūsu zemniecību. Mēs nevarētu Latvijas laukos izaudzēt pārtiku bez pesticīdu lietošanas. Aizsardzības līdzekļi jālieto pareizos apstākļos un ievērojot agrotehniskos nosacījumus un ierobežojumus, ko nosaka Augu aizsardzības dienests. Tādos apjomos, kādos audzējam, pavisam noteikti ne. Ar līdzekļiem, kas atļauti bioloģiskajiem saimniekotājiem, diezgan daudzas augu slimības nevar ierobežot, un ražas ir krietni mazākas.

Jautājumā par pesticīdu kaitīgumu nevar skatīties uz tīru vielu un tās īpašībām. Toksikoloģijas zinātne apraksta devas un kontakta sakarības. Nevar ņemt vērā datus, kad, piemēram, kāds dzīvnieks ir bijis pakļauts tīras vielas iedarbībai. Vēl – ja paskatās atļauto vielu sarakstus Latvijā un citās ES valstīs, pie mums atļauto preparātu ir krietni mazāk. Šeit lauksaimnieciskā ražošana ir mazāka, patērējam mazāku apjomu pesticīdu. Katra produkta reģistrācija Latvijā maksā naudu, līdz ar to izplatītāji nereģistrē šeit ļoti daudz dažādu vielu, jo tirgū nav tik lielas pirktspējas.

Ja paskatāmies tirgū, ir atsevišķi jauni, zaļi domājoši cilvēki, kas maksā vairāk par pārtiku, taču lielākā daļa iedzīvotāju skatās uz to, kas ir lētāks, viņiem ir absolūti vienalga, cik zaļi tas ir audzēts. Arī importētāji cenšas ievest pēc iespējas lētākas preces. Svarīgāk būtu kontrolēt to, kas ienāk iekšā, tas būtu daudz efektīvāk, nekā ierobežot to, kas mums vēl ir atlicis no ražošanas. Ja pasakām – “ap mūsu māju neko nedrīkst!”, kāda būtu alternatīva? Atkal nezāles un ar krūmājiem aizauguši lauki, ja kilometra attālumā nekas nenotiek? Tad mēs iznīcinām laukus. Te jau tā tukšs uz visu citu fona.

Inese Mārtiņsone, RSU Farmācijas ķīmijas katedras vadošā pētniece