Domāju, ka noteikti var pagūt īstenot reformu, tikai atkāpe ir milzīgā pretestība no visām pusēm. Daudz ko var izdarīt, ja grib un pieliek spēkus, ja ir administratīvais aparāts, kas ir motivēts un kas to dara. Reformai ir jābūt kaut vai tāpēc vien, ka mēs visi saprotam, cik cilvēku Latvijā esam palikuši, kas strādā saimnieciskajā vidē un ražo nodokli šim milzīgajam pārvaldības birokrātiskajam aparātam. To vairs nevar vilkt! Te nevar vairs būt minstināšanās. 2009. gadā jau reforma, kādu politisku mērķu vadīta, neaizgāja ceļu, kāds bija domāts, tā ir steidzami jālabo. Valsts vairs nevar pavilkt to, kas tai jāvelk.

2009. gadā, sākot darbu deputātu sastāvā, es redzēju, kā sāk zelt mūsu mazā ķēniņvalsts – Grobiņas novads. Iestājos LRA tikai tāpēc, lai šīs radītās sistēmas ietvaros varētu būt arī cits viedoklis. Politiskajai pārvaldībai ir jāmainās. Vienmēr būs kāds, kurš cietīs, un kāds, kurš iegūs. LRA piedāvātais apriņķu modelis, manuprāt, ir ļoti saprātīgs. Ja esošajiem pieciem plānošanas reģioniem deleģētu papildu funkcijas, tas varētu aiziet. Bet, vai LRA modelī kāds ieklausīsies? Mums pašiem ir jāaug un atbildība jāaudzē sevī, tikai tad kaut kas pamazām mainīsies. Domāju, ka apriņķi līdz vēlēšanām ir jāizveido, ir jāmobilizē spēki. Ja darbs ir jāizdara, saimnieciskajā vidē mēs strādājam bez brīvdienām. Vai to var visa valsts pārvaldība, es nezinu. Varēs, ja vadošie cilvēki spēs to milzīgo aparātu mobilizēt darbam.

Inese Meļķe, Grobiņas novada domes deputāte