Labdarība, tie ir labi darbi – manā uztverē arī smaids, zvans, saruna, līdzās būšana ir labs darbs. Ne vienmēr labdarībai jāizpaužas naudā. To mēs visbiežāk aizmirstam – labdarību ikdienā un īpaši veltītu saviem tuviniekiem. Tomēr, ja man jautā manu attieksmi pret finansiālām labdarības un ziedojumu akcijām, tad tās man liek aizdomāties par divām lietām. Pirmkārt, tās visbiežāk apliecina, ka mēs dzīvojam labestīgu un ļoti atsaucīgu cilvēku vidū, jo redzu, ka cilvēku vēlme palīdzēt ir liela. Otrkārt, skumji ir tas, ka šīs akcijas vispār ir vajadzīgas – tās norāda uz nepilnībām mūsu valstī, kādas jomas nesakārtotību vai arī vienkārši uz finanšu līdzekļu trūkumu. Diemžēl visbiežāk izskan un pārsteidz nepietiekams finansējums medicīnai.

Kāds man, kā ziedotājam, ir labums, ko man tas dod? Pēc šāda jautājuma manī vispirms rodas pretjautājums – vai tas maz ir ziedojums, ja cilvēks ziedo ar mērķi iegūt kādu labumu.

Kāds teiks, ka ziedojumu došana tevi padarīs labāku. Nezinu, diezin vai kļūsi dikti labāks, ja ziedosi ar visai iedomīgo mērķi ”izskatīties labam”.

Es aicinu apsvērt, kam ziedot, cik vari atļauties, un, galvenais, mēģināt apzināties savu iekšējo sajūtu, ka dari to no tīras sirds, tāpēc, ka vēlies palīdzēt un vēli šim cilvēkam labu. Tad tas patiešām būs labs darbs. Patiesa labdarība ir nesavtīga mīlestība.

Atgriežos pie domas, ka, neskaitot finansiālo palīdzību, ļoti būtiska un vērtīga ir vienkārša lūgšana, meditācija, labu domu raidīšana. Mūsu domām ir sarežģīti apjaušams, bet patiess spēks. Brīnišķīgi, ja var un ir iespējas palīdzēt divējādi – gan finansiāli, gan ar līdzās būšanu un labām domām.

Patiesa labdarība noteikti dzīvē atgriežas pie cilvēka caur labiem, veiksmīgiem un patīkamiem dzīves notikumiem.

Ziedojumu akcijas ir visu gadu, pat nevar apgalvot, ka tās būtu tikai vai kā īpaši Ziemassvētkos. Bet tā kā šis ir tāds pārdomu laiks par vērtībām, tad likumsakarīgi, ka paaugstinās vēlme darīt labu. Šajā laikā mēs meklējam dāvanas, mēs domājam, kā iepriecināt savus tuvos cilvēkus svētkos, un mēs atskārstam, ka lietas jau ir tikai lietas. Mēs atgādinām sev, ka patiesībā mums jau ir tik daudz dots… Izjūtam pateicību. Un arī aizdomājamies par tiem, kuriem dzīvē, iespējams, nav tik ļoti paveicies, kuri varbūt jūtas vientuļi vai kuriem ikdiena rit grūtos apstākļos, un mēs domājam, kā palīdzēt.

Svētki veicina labestību vienam pret otru vai arī vienkārši beidzot ļauj izpausties mūsu labākajai daļai, kas ikdienā, iespējams, mēdz iesnausties rutīnā. Es gan joprojām ticu, ka mūsu sirdis ir atvērtas labajam ik dienu. Ja pasauli skatām labestīgām acīm, tā mūs mīlēs.

Inese Sērdiene, dziesminiece