Uz mūsu valdību skatos ar platu smaidu un domāju – laikam tur nevienam nav bērnu. Tāda sajūta, ka mūsu valdībā nav neviena speciālista un ka visi lēmumi tiek pieņemti, skatoties uz to, cik tukša vai pilna ir valsts kase.

Patlaban valstiskā līmenī nav sakārtots nekas, lai no viena gada vecuma bērns varētu iet bērnudārzā.

Labi, iedomājamies skaistu bildi: noticis brīnums, un mums bērnudārzos ir vietas, ir sagatavoti pedagogi, kas māk strādāt ar gadu veciem bērniem.

Bet jāsaprot, ka tik mazi bērni šim solim vēl nav gatavi.

Šiem bērniem pietiek vienu, divas stundas satikt kaut kur smilšu kastē citu bērniņu, pabūt kopā ar radu bērniem, brāļiem, māsām.

Jā, mazajiem sabiedrība ir vajadzīga, bet pārāk ilga uzturēšanās sabiedrībā rada stresu.

Man jau šķiet, ka arī pusotra gada vecums ir mazliet par agru, lai dotos uz bērnudārzu. Divu gadu vecums ir ļoti labs, ja, protams, mamma pati zina, kā jāsagatavo bērns dārziņam.

Diemžēl to nekur nemāca, bērnudārzos nekādi kursi netiek rīkoti, tikai informē par prasībām – apgūta podiņmācība, pats prot apģērbties, paēst utt. Pat tādas lietas mums nav sakārtotas.

No psiholoģijas viedokļa ne bērns ir gatavs iet viena gada vecumā uz bērnudārzu, ne arī mammas tik agri atgriezties darbā.

Esmu bijusi auklīte tādiem bērniem, kuru mammas nekad savus mazuļus nevienam citam nav devušas. Redzu, kāds tas ir stress.

Šādās reizēs vatsapā sūtu video un bildes, rakstu, kā mums iet utt. Es to visu saprotu, jo man pašai arī trīcētu sirds par savu bērnu.

Vai valsts budžetā no šīs situācijas būs pienesums? Apšaubu. Nevienu darbu tu nevari padarīt, ja esi uztraucies par bērnu. Un arī mamma var sākt slimot.

Ja cilvēks emocionāli jūtas slikti, viņam arī slimības ļoti viegli pielīp.

Jebkura mamma jau šobrīd var strādāt pusslodzi, ja to vēlas. Zinu, ka ir mammas, kas paņem auklīti uz divām stundām, kamēr pašas padara savu grāmatveža, fotogrāfa vai citu darbiņu, un pēc tam priecīgi sagaida savu bērniņu.

Viengadniekam mammas klātbūtne ir ļoti vajadzīga.

Domājot par bērnudārziem, nezinu, cik būtu tādu, kas tik mazus ķiparus uzņemtu. Vai pedagogi mācētu viņus pareizi adaptēt jaunajai dzīvei?

Patlaban bērnudārzos ieplūst jaunā pedagogu maiņa, uzreiz no skolas sola, un viņiem nav praktiskas pieredzes.

Esmu strādājusi Rīgā privātajā bērnudārzā, kur bija 12 bērniņi pēc gada vecuma. Tas ir murgs! Visu dienu viņus ģērb, apkop, baro… Nodarbības, normālas sarunas ar bērniem? Par kaut ko tādu vispār nav runas.

Inga Eltermane, sertificēta dūla un sertificēta auklīte

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.